Kundas kultūra bija Baltijas pirmiedzīvotāju vidējā akmens laikmeta (mezolīta) kultūra (8.-5. gadu tk. p.m.ē.) Latvijā, Igaunijā, Lietuvā, Polijas ziemeļos, Somijas dienvidos un Krievijas ziemeļrietumu apgabalos. Domājams, ka tā attīstījās no paleolīta laikā Polijas un Lietuvas teritorijā radušās Svidru kultūras. Kundas kultūrai pieskaita Zvejnieku apmetnes un Zvidzes apmetnes mezolīta iedzīvotājus Latvijas teritorijā.

Kundas kultūrai raksturīgie darbarīki.

Nosaukums labot šo sadaļu

Nosaukums cēlies no Kundas pilsētas vārda Igaunijas ziemeļos, kur nelielos pakalnos (Hīemegi un Lamasmegi) jau sākot no 1870.gada atrastas šai kultūrai tipiskās senlietas. Tērbatas universitātes ģeoloģijas profesors Konstantīns Grēvinks 1882. gadā publicēja grāmatu par Kundas apmetnes ģeoloģiju un arheoloģiju. Arheoloģiskie izrakumi izdarīti 1933.-1937. gadā R.Indreko vadībā un 1949., 1961. gadā L.Jānitsa vadībā.

Raksturojums labot šo sadaļu

 
Ancilus ezers Kundas kultūras laikā pārklāja prāvu Latvijas daļu (Zemgales līdzenums, Daugavas lejtece ar Rīgu un Piejūras zemiene bija zem ūdens).

Kundas kultūras periods sakrīt ar Ziemeļeiropas klimata pārmaiņu Boreālo periodu, kad agrākās ledāja klātās teritorijas Ancilus ezera krastos pārklājās ar mežu. Latvijas pirmiedzīvotāju saimniecība balstījās uz zvejniecību, medībām un vākšanu, par ko liecina daudzie kaula un raga šķēpu gali, harpūnas, bultas un dunči. Raksturīgi darbarīki ir akmens kalti un cirvji, nelieli krama un kvarca rīki. Apmetnes bija izvietotas galvenokārt lielu ezeru, upju, purvu krastos. No Kundas kultūras pakāpeniski izveidojās Narvas kultūra, kurā pazina māla trauku veidošanas tehnoloģiju.

Ģenētika labot šo sadaļu

Kundas kultūras laikmetā Baltijas iedzīvotāji ģenētiski piederēja Rietumu mednieku-vācēju grupai,[1] kurus līdz apmēram 4000. gadam p.m.ē. no citām Eiropas daļām izspieda zemkopju ieceļotāji no Anatolijas.

Atsauces labot šo sadaļu

Literatūra labot šo sadaļu

  • Grewingk, C. Geologie und Archaeologie des Mergellagers von Kunda in Estland. Dorpat: Verlag der Dorpater Naturforscher-Gesellschaft, 1882. - 123 lpp.
  • Bērziņš V. Mezolīta apmetne Užavas Vendzavās // Ventspils muzeja raksti. — Rīga, 2002. — 2. [sēj.] — 29.—43. lpp
  • Davida E., Zagorska I. Zvejnieku mezolīta apmetne un kapulauks Eiropas kontekstā: kaula un raga industrijas tehniskās izpētes pirmie rezultāti // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. — 2004. — Nr. 2. — 5.—26. lpp.
  • Gerhards G. Mezolīta iedzīvotāju paleoekoloģiskās izpētes daži aspekti. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. — 2001. — Nr. 3. — 38.—59. lpp.
  • Sloka J. Zivis Zvidzes mezolīta un neolīta apmetnē (VI—III g.t. p.m.ē) // Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis. — 1986. — Nr. 9. — 127.—130. lpp.
  • Zagorska I. Jakubovska I., Veinbergs I. Mezolīta pieminekļi Usmas ezera baseinā // Arheoloģija un etnogrāfija. — Rīga, 2000. — 20. laid. — 107.—119. lpp.
  • Zagorska I. Zvejas un medību rīki akmens laikmeta apmetnē un kapulaukā Zvejniekos // Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis. — 1970. — Nr. 12. — 51.—64. lpp.