Konsekvenciālisms
Konsekvenciālisms ir normatīvās ētikas paveids, kas balstās uz to, ka katrai rīcībai ir savas sekas. Tas nozīmē, ka jo labāka rīcība, jo labākas tai būs sekas. Konsekvenciālisms parasti bieži tiek aprakstīts kā “mērķis attaisno līdzekļus”[1], ko nosaka viens no konsekvenciālisma paveidiem – makjavellisms.
Konsekvenciālisms parasti tiek pretstatīts normatīvās ētikas vēl vienam paveidam – deontoloģijai jeb pienākumu ētikai. Deontoloģijā galvenais ir darbību un normu izvērtējums, uzmanība tiek pievērsta tam, kā morāliem jautājumiem vajadzētu tikt atrisinātiem, spriežot pēc likumiem un noteikumiem.
Daži apgalvo, ka konsekvenciālisma un deontoloģijas teorijas ne vienmēr ir savstarpēji izslēdzošas. Piemēram, filozofs T.M. Scanlons izvirza domu, ka cilvēktiesības, ko parasti piedēvē deontoloģijas jēdzienam, var būt tikai attaisnotas ar atsauci uz konsekvenciālisma rīcību seku izmantošanu.
Roberts Nozicks apgalvo par teoriju, kas ir lielākoties konsekvenciāla, tajā ir neaizskarami “sānu ierobežojumi”, kuri ierobežo darbības, kuras cilvēkiem ir atļauts darīt.[2]
Pastāv vairāku veidu konsekvenciālismi – makjavellisms, utilitārisms, hēdonisms, ētiskais egoisms un ētiskais altruisms.
Makjavellisms labot šo sadaļu
Makjavellisms ir vairāk pazīstams kā varas iegūšanas un noturēšanas filozofija – mērķis attaisno līdzekļus [3]
Utilitārisms labot šo sadaļu
Kā uzsver Džeremijs Bentams, utilitārisms norāda, ka cilvēkus vada viņu intereses un viņu bailes, bet viņu intereses ir svarīgākas pār viņu bailēm, un viņu intereses tiek īstenotas saskaņā ar to, kā cilvēki apskata sekas, kas varētu būt saistītas ar viņu interesēm. “Laime” šajā kontekstā tiek definēta kā prieka maksimizēšana un sāpju mazināšana. Respektīvi rīcība ir pareiza, ja tā spēj apmierināt lielāko daļu cilvēku.
Hēdonisms labot šo sadaļu
Džons Stuarts Mills savā hēdonisma utilitārisma izteiksmē stāsta par prieka hierarhiju, kas nozīmē to, ka dažu izpriecu baudīšana tiek vērtēta vairāk nekā citu cilvēku prieku sasniegšana.[4]
Tas nozīmē, ka visiem cilvēkiem ir tiesības darīt visu iespējamo, lai sasniegtu pēc iespējas vairāk prieka sev.
Ētiskais egoisms labot šo sadaļu
Ētiskais egoisms var tikt saprasts kā konsekvenciālisma teorija, uz kuras pamata konsekvenciālisms priekš individuālas personas ir ņemts vairāk nekā citu cilvēku rezultāts vai intereses. Tādējādi egoisms nosaka darbības, kas var būt noderīgas, kaitīgas vai neitrālas citu cilvēku labklājībai. Piemēram, Henrijs Sidgvicks apgalvo, ka zināmā mērā egoisms veicina vispārējo sabiedrības labklājību divu iemeslu dēļ: pirmkārt, cilvēki zina, kā vislabāk gūt baudu sev un otrkārt, ja visi būtu stingri altruisti, tad vispārējā labklājība samazinātos.[5] Cilvēkiem ir pienākums rīkoties savās interesēs un, ja visi gūst labumu sev, tad arī sabiedrība gūst labumu sev.
Ētiskais altruisms labot šo sadaļu
Ētiskais altruisms tiek uzskatīts par konsekvenciālisma ētiku, kas nosaka, ka indivīdam ir jāveic pasākumi, kas vislabāk ietekmēs ikvienu, nevis viņu pašu.[6] Altruisma ieviesējs Ogists Konts uzsver, ka šo ētikas paveidu apraksta teikums “Dzīvo citu dēļ!” [7]
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ John Mizzoni. Ethics:the basics. Willey-blackwell, 2009.
- ↑ Samuel Scheffler. Consequentialism and its critics. Oxford, 1988.
- ↑ «Kas ir stratēģija?».
- ↑ Mill, John Stuart (1998). [1]Utilitarianism. Oxford: Oxford University Press. ISBN 978-0-19-875163-2.
- ↑ Sidgwick, H. (1874). The methods of ethics. Anglija: Hackett publishing company
- ↑ Internet encyclopedia of philosophy. A peer-reviewed academic resource. http://www.iep.utm.edu/ethics/
- ↑ Moran,G. Christian Religion and national interests. http://www.nyu.edu/classes/gmoran/APRRE04.pdf