Konrāds II (vācu: Konrad II.; dzimis ap 990. gadu, miris 1039. gada 4. jūnijā) bija pirmais Saliešu dinastijas pārstāvis, kas 1024. gadā ievēlēts par Vācijas karali, 1026. gadā kronēts par Itālijas karali, 1027. gadā kronēts par Svētās Romas impērijas imperatoru un no 1032. gada arī Burgundijas karalistes valdnieks. Piedzima vidējas ietekmes Frankonijas augstmaņa ģimenē, kurai bija radnieciskas saites ar sakšu Otonu dinastiju. Pēc tēva nāves, jau bērnībā kļuva par Špeieres un Vormsas grāfu.

Konrāds II
Konrad II. (vācu)
Konrāds II
Vācijas karalis
Amatā
1024 — 1039. gada 4. jūnijā
(kronēts 1024, Maincā)
Priekštecis Heinrihs II
Pēctecis Heinrihs III
Svētās Romas impērijas imperators, Itālijas karalis
Amatā
1027. gada 26. martā — 1039. gada 4. jūnijā
(kronēts 1027. gada 26. martā, Romā)
Priekštecis Heinrihs II
Pēctecis Heinrihs III

Dzimšanas dati ap 990. gadu
Špeiere, Frankonija
(tagad Reinzeme-Pfalca, Karogs: Vācija Vācija)
Miršanas dati 1039. gada 4. jūnijā
Utrehta, Utrehtas bīskapija
(tagad Karogs: Nīderlande Nīderlande)
Dinastija Saliešu dinastija
Tēvs Heinrihs
Māte Elzasas Adelaīda
Dzīvesbiedrs(-e) Švābijas Gizela, Konradīnu dinastija
Reliģija katolisms

1016. gadā grāfs Konrāds apprecēja divreiz atraitnēs palikušo Švābijas hercogieni Giseli, cerot kļūt par viņas mazgadīgo dēlu aizbildni un tādējādi pavairojot savu varu, taču imperators Heinrihs II par aizbildni iecēla Trīres arhibīskapu. 1017. gadā Gisela dzemdēja Heinrihu.

Impērija Konrāda II valdīšanas laikā

Pēc Otonu dinastijas izmiršanas, 1024. gada 4. septembrī vācu augstmaņu un bīskapu sapulcē ievēlēts par Vācijas karalistes karali un jau 8. septembrī kronēts Maincas katedrālē. Lai atzīmētu savu ievēlēšanu, Konrāds II 1030. gadā lika sākt Špeijeras katedrāles celtniecību.

Konrādam bija jāpārvar Saksijas, Lotaringas un Karintijas hercogu sākotnējo opozīciju savai varai, tāpēc savas varas pirmos mēnešus Konrāds pavadīja, apceļojot visas vācu cilts hercogistes, cenšoties gūt Otonu dinastijas pārstāvju lojalitāti.

1025. gadā Konrāds pievērsās Itālijai. Pēc Otonu dinastijas beigām itāļu augstmaņi uzskatīja, ka Itālijas karalistes tronis ir vakants, centās atšķelties no impērijas un piedāvāja troni franču karalim Robertam II, pēc kura atteikuma to piedāvāja Akvitānijas hercogam Giljemam V, kurš arī atteicās.

Pēc tam, kad Pāvijā dumpīgie iedzīvotāji nodedzināja imperatora pili, itāļu augstmaņu delegācija ieradās Vācijā pie Konrāda, mēģinot attaisnot notikušo ar to, ka Itālija ir nevis impērijas daļa, bet tikai personālūnijā ar valdošo karali un iedzīvotāju protests nav bijis vērsts pret Konrādu. Karalis Konrāds nepiekrita šim argumentam, paziņojot, ka ir visas impērijas valdnieks, un tātad arī Itālijas valdnieks.

1026. gada februāri Konrāda II armija devās uz Itāliju, kur martā tika kronēts par Itālijas karali. Atlikušo gadu Konrāds ar armiju pārstaigāja Ziemeļitāliju, panākot atbalstu savai varai. 1027. gada 26. martā pāvests Jānis XIX Romā kronēja Konrādu II par Svētās Romas impērijas imperatoru. Kronēšanā piedalījās Anglijas, Dānijas un Norvēģijas karalis Knuds I Lielais, Burgundijas karalis Rūdolfs III un citi valsts un baznīcas augstmaņi. Pēc kronēšanas Konrāds devās uz Itālijas dienvidiem, kur saņēma lojalitātes apliecinājumus no Kapujas, Salerno un Benevento valdniekiem.

Līdzīgi savam priekštecim Heinriham II arī Konrāds II aktīvi iesaistījās baznīcas konfliktu risināšanā un baznīcas hierarhiju izmantoja valsts pārvaldei, bieži ieceļot sev uzticamus cilvēkus par bīskapiem un uzticot viņiem augstākos amatus valsts un armijas vadībā.

Pēc Bavārijas hercoga nāves 1027. gadā viņš izmantoja iespēju pakļaut šo spēcīgo hercogisti, par hercogu ieceļot savu dēlu Heinrihu un 1028. gadā panākot viņa ievēlēšanu par Vācijas karali. Turpmākajos gados Konrāds sakāva dumpīgos augstmaņus Švābijā un Karintijā, arī tās pakļaujot savu lojālistu varai.

No 1028. gada Konrāds karoja ar jaunizveidoto Polijas karalisti, kas drīz izveidoja aliansi ar Ungārijas karalisti, kas arī uzbruka impērijas zemēm. Konrādam 1031. gadā izdevās karu izbeigt, atdodot ungāriem nelielas teritorijas un panākot Polijas padošanos.

1016. gadā Burgundijas karalis Rūdolfs III, kam nebija bērnu, bija piekritis par savu mantinieku iecelt savu tuvāko vīriešu kārtas radinieku, imperatoru Heinrihu II. Pēc imperatora nāves radušos neskaidrību par mantinieku atrisināja 1027. gadā, kad Rūdolfs III piekrita par savu mantinieku iecelt Konrādu II. Pēc Rūdolfa nāves 1032. gadā, Konrāds 1033. gada februāri ieradās Burgundijā un tika kronēts par karali. 1034. gada 1. augustā Burgundiju oficiāli iekļāva impērijā. Par tās valdnieku 1038. gadā tika iecelts troņmantinieks Heinrihs.

1038. gadā Konrāds II ar armiju atgriezās Itālijā, kur atrisināja vietējo augstmaņu konfliktu par varu. Pēc atgriešanās Vācijā. Konrāds II saslima un mira 1039. gadā.

Ārējās saites labot šo sadaļu