Kardināls
Kardināls (latīņu: Cardinalis — ‘galvenais’) ir katoļu Baznīcas garīdznieka goda tituls, katoļu Baznīcas hierarhijā kopš astotā gadsimta augstākais jeb nākamais amatpersonas tituls pēc pāvesta. Tituls tiek piešķirts uz mūžu.
Kardināls nav priesterības pakāpe, bet tituls, kas tiek piešķirts cilvēkam, kuram uzticēti atbildīgi un svarīgi pienākumi Baznīcā. Mūsdienās pēc Vatikāna II koncila kardinālu kārtā var iecelt vienīgi bīskapus.
Pirmsākumi labot šo sadaļu
Pirmajos kristietības gados par kardināliem sauca visus ekleziālās kārtas locekļus, kas nozīmēja personas saistību ar kādu noteiktu dievnamu. Pirmo reizi Baznīcas pārvaldīšanas struktūrā kardināli parādījās 8. gadsimtā pāvesta Pāvila I laikā. Pāvesta Stefana III (768—772) laikā tie bija septiņi tuvākie Romas bīskapi, kas aizstāja pāvestu pontifikālajās funkcijās, bet 25 kardināli prezbiteri, Romas titulāro baznīcu priekšnieki, aizstāja pāvestu Romas patriarhālajās bazilikās. Kardināldiakoni asistēja pāvestam dievkalpojumos, visi kopumā veidojot pāvesta padomi. 10. gadsimtā par kardināliem sāka saukt vienīgi Romas bīskapa tuvākos līdzstrādniekus — priesterus un diakonus, kas viņam palīdzēja aprūpēt Romas diecēzi.[1] Sākot ar 1059. gadu, pāvestu vēlēja tikai kardināli.[2] Kardinālu skaits vēstures periodā ir palielinājies — 1517. gadā līdz 49, 1586. līdz 70, 1983 līdz 138 kardināliem.[3]
Iecelšana kardināla godā labot šo sadaļu
Kardināla iecelšanu pāvests veic divos posmos — ieskaitīšanā un izsludināšanā. Ieskaitīšana var izpausties divējādi: pāvests informē kandidātu, ka ir iecēlis kardināla kārtā, nosaucot datumu un laiku, kad notiks izsludināšana, vai arī ieskaita sirdī (in pectore), kas nozīmē, ka pāvests uzskata, ka konkrētais cilvēks ir kardināla titula cienīga persona un ir uzskatāms par kardinālu, bet pastāv kaut kādi šķēršļi, kāpēc viņu nav iespējams izsludināt par kardinālu. Ja kandidāts ir ieskaitīts in pectore, viņš to neuzzina iepriekš. Līdzīgi bija ar Latvijas kardinālu Jāni Pujatu, ko pāvests bija iecēlis kardināla godā in pectore jau 1998. gadā, bet izsludināja 2001. gadā, kad pats Jānis Pujats uzzināja, ka viņš ir kardināls.
Izsludināšana notiek Vatikānā kardinālu konsistorijas — iecelšanas kardināla godā, tas ir, speciāli pāvesta sasauktas un vadītas kardinālu sanāksmes laikā, kas parasti notiek Pāvila VI jeb vispārējo audienču zālē. Sākumā Vatikāna valsts sekretārs klātesošo kardinālu vārdā pateicas pāvestam par viņiem izrādīto uzticību, tad pasniedz jaunieceltajiem kardināliem iecelšanas karti, nosaucot katra vārdu. Saņēmuši iecelšanas karti, viņi atstāj zāli, lai ietērptos kardināla drēbēs. Pēc tam atgriežas un apsēžas, ieņemot vietas pirmajā rindā, pretī pāvestam. Tad sākas dievkalpojums, kura laikā kardināli zvēr uzticību. Tad pāvests uzliek kardinālam bireti kā kardināla goda zīmi un piešķir titulbaznīcu vai diakoniju Romā. Vēlāk notiek aizlūgumi par kardināliem. Vēlāk Svētā Pētera bazilikā notiek Svētā Mise, ko pāvests celebrē ar jaunieceltajiem kardināliem. Pēc svētrunas jeb Dieva Vārda liturģijas noslēgumā diakons nokāpj pie Svētā Pētera kapa, paņem tur novietotos gredzenus un uznes pāvestam. Kardināli gredzenus saņem no pāvesta rokām kā īpašas vienotības, kopības simbolu, kas kardinālu saista ar Kristu un pāvestu, tie vēlreiz zvēr uzticību Jēzum Kristum, Baznīcai un pāvestam. Nākamajā dienā notiek kardinālu, viņu piederīgo un pārējo svētceļnieku audience pie pāvesta.
Titulbaznīcā tiek novietots kardināla vapenis un portrets vai fotogrāfija. Tradicionāli kardināls apmeklē šo baznīcu, kā arī notur dievkalpojumus, esot Romā.
Kardināla amata regālijas labot šo sadaļu
Kardināla insignijas ir kardināla apģērbs — purpursarkanas krāsas sutana un tādas pašas krāsas kardināla cepurīte jeb birete. Šīs atšķirības zīmes kardināliem parādījās pāvesta Inocentija laikos 13. gadsimtā. Sarkanā krāsa simbolizē gatavību, pat izlejot savas asinis, aizstāvēt Baznīcu. Kardināls nēsā arī kardināla gredzenu. Kardināls var nēsāt arī melnu sutanu ar purpursarkanām nošuvēm un tādas pašas krāsas pogām un fasciju — jostu purpursarkanā krāsā.
Kardināla heraldika labot šo sadaļu
Kardināla ģerbonī vienmēr tiek atainots galero — kardināla cepure purpursarkanā krāsā ar 30 bārkstīm (15 katrā pusē), zem kura atrodas arhibīskapa krusts. Ja kardināls ir metropolīts, tad ģerbonī tiek atainots arī pallijs, kas apņem vairogu. Vairogā atrodas katram kardinālam personīgi izstrādāts un raksturīgs attēls, zem kura lasāma kardināla devīze.
Kardinālu kolēģija labot šo sadaļu
Kardinālu kolēģiju sastāda pārstāvji — kardināli no visām zemēm. Kardinālu ieceļ Romas pāvests. Kardinālu uzdevums ir pēc pāvesta nāves ievēlēt konklāvā tā pēcnācēju. Kardināli ir pāvesta tuvākie līdzstrādnieki un padomnieki.[4]
Katoļu baznīcas vadība labot šo sadaļu
Vatikāna II koncils uzsvēra nepieciešamību izveidot Baznīcas vadību atbilstoši mūsdienu vajadzībām, tāpēc pāvests Pāvils VI 1967. gada 15. augustā publicēja dekrētu "Regimini Ecclesiae universae" ("Pasaules baznīcas vadīšana"), kas noteica jaunos Romas kūrijas jeb Baznīcas vadības pārkārtojumus saskaņā ar koncila prasībām. Saskaņā ar šo dekrētu Romas kūrija sastāv no kongregācijām, tiesu palātām, amatiem un sekretariātiem. Kardināli ir visu kongregāciju jeb Vatikāna kā valsts ministriju vadītāji, šos kardinālus sauc par kardināliem prefektiem. Kardinālus prefektus katrai kongregācijai ieceļ pāvests.[5] Sekretariātu vada arī kardināls jeb valsts sekretārs, ko ieceļ ikviens no jauna ievēlēts pāvests. Valsts sekretārs ir pāvesta labā roka, pirmais līdzstrādnieks Baznīcas vadīšanā. Viņš ir arī Baznīcas lietu padomes vadītājs un īpašumu pārvaldes prezidents.
Atsauces labot šo sadaļu
Ārējās saites labot šo sadaļu
| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Cardinals |