Vikipēdija

Kārpcūka

Skaties arī jēdzienu ar līdzīgu nosaukumu: Cūkkārpa.

Kārpcūka jeb parastā kārpcūka (Phacochoerus africanus) ir cūku dzimtas (Suidae) pārnadzis. Īpatnējā izskata dēļ kārpcūka ir viena no visraksturīgākajām Āfrikas savannas iemītniecēm. Jau iztālēm redzamie lielie ilkņi ir bīstams ierocis un piešķir dzīvniekam kareivīgu izskatu. Kārpcūka savu nosaukumu ieguvusi tai raksturīgo uz sejas augošo skrimšļaino izaugumu (kārpu) dēļ. Lai arī kārpcūkas jau gadsimtiem tiek medītas ādas un gardās gaļas ieguvei, sugas izdzīvošana kopumā nav apdraudēta.[1]

Kārpcūka
Phacochoerus africanus (Gmelin, 1788)
Kārpcūka
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPārnadži (Artiodactyla)
DzimtaCūkas (Suidae)
ĢintsKārpcūkas (Phacochoerus)
SugaKārpcūka (Phacochoerus africanus)
Izplatība
  Kārpcūkas mūsdienu izplatība
  Teritorijas, kurās kārpcūka ieklejo retumis
Kārpcūka Vikikrātuvē

Sistemātikas izmaiņas labot šo sadaļu

 
Kārpcūkai ir divi pāri ilkņu

Kārpcūkas agrākais zinātniskais nosaukums bija Phacochoerus aethipicus, bet mūsdienās šis nosaukums attiecas uz tuksneša kārpcūku, kas sastopama Austrumāfrikā. Nesenā pagātnē abas kārpcūku sugas tika sistematizētas kā viena suga, bet ģenētisko pētījumu rezultātu ietekmē tika veikta sistemātikas revīzija: vecāko zinātnisko nosaukumu mūsdienās lieto tuksneša kārpcūkas apzīmēšanai, bet biežāk sastopamajai sugai, parastajai kārpcūkai, tika dots jauns nosaukums — Phacochoerus africanus.[2][3]

Izplatība labot šo sadaļu

Kārpcūka lielā skaitā sastopama atklātā savannā Āfrikas centrālajā daļā, no Mauritānijas austrumos līdz Etiopijai rietumos, kā arī Namībijā un Dienvidāfrikas austrumos. Ziemeļāfrikā izplatīta tikai uz dienvidiem no Sahāras, reizēm iemaldoties Sāhilas joslā.[4]

Izskats labot šo sadaļu

 
Kārpcūkai ir trīs pāri kārpu: orbitālās kārpas, preorbitālās kārpas un zemžokļa kārpas

Kārpcūka ir vidēji liels, masīvs zālēdājs. Tēviņi ir izteikti lielāki un smagāki (apmēram par 20%)[5] nekā mātītes. Ķermeņa garums ir 90—150 cm, augstums skaustā 63,5—85 cm, svars mātītei 45—75 kg, tēviņam 60—150 kg.[5] Kārpcūkai ir gari, izliekti augšējie ilkņi, tēviņam tie ir 25,5—63,5 cm gari, mātītei 15,2—25,5 cm.[5] Ilkņi šķērsgriezumā ir taisnstūrveida, augstumā apmēram 4,5 cm, platumā 2,5 cm. Apakšējie ilkņi ir īsāki, smailāki un asi kā naži, notrinoties pret augšējiem ilkņiem. Ilkņus kārpcūka lieto zemes rakšanai, savstarpējām cīņām dominances noteikšanai un aizsardzībai pret plēsējiem. Īpaši dziļas rētas pretiniekam spēj iegriezt apakšējie ilkņi. Emalja ilkņiem ātri nodilst, īpaši augšējiem.

Uz sejas ir trīs pāri kārpu. Pirmais pāris atrodas zem acīm (orbitālās kārpas), tēviņiem tās var izaugt 15 cm garas. Otrais kārpu pāris (preorbitālās kārpas) atrodas acu līnijā purna galā, mātītēm šīs kārpas tikpat kā nav attīstījušās, un platas zemžokļa jeb vaigu kārpas, uz kurām aug balti sari.[5] Kārpcūkai ir liela, masīva galva. Uz tās aug krēpes, kas turpina augt arī uz muguras, apmēram līdz vidum. Ķermeni klāj tumši pelēki vai brūni, reti augoši sari, lai gan, cūkai regulāri vārtoties dubļos, krāsa var šķist sarkana vai dzeltena. Aste ir gara, tieva ar nelielu pušķīti galā. Skrienot, kārpcūka vienmēr paceļ asti stāvus gaisā.

Līdzīgas sugas labot šo sadaļu

Galvenā morfoloģiskā iezīme, kas atšķir parasto kārpcūku no tuksneša kārpcūkas, ir priekšzobu skaits: augšžoklī parastajai kārpcūkai ir 2—4 priekšzobi, kuri tuksneša kārpcūkai nav vispār, apakšžoklī ir 4—6 priekšzobi (tuksneša kārpcūkai 0—4 zobi).[6] Parastā kārpcūka ir arī nedaudz lielāka nekā tuksneša kārpcūka, un tās ilkņi ir garāki un vairāk saliekti.[6] Līdzīgas kārpcūkām ir arī tuvu radniecīgās krūmu cūkas (Potamochoerus) un milzu mežacūkas (Hylochoerus), tomēr kārpcūkas atšķiras ar kārpām uz sejas un iespaidīgākiem ilkņiem.[5]

Uzvedība labot šo sadaļu

 
Karstās dienās kārpcūkas dzesējas, vārtoties dubļos

Kārpcūkas mājo atklātā savannā un pustuksnešos, izvairoties no meža un biezām krūmu audzēm. Tās sastopamas arī Kilimandžāro līdz 3000 metriem virs jūras līmeņa.[5] Kārpcūkas ir aktīvas dienas gaišajā laikā, bet naktīs ielien alās, lai būtu pasargātas no plēsējiem.[5] Lai gan kārpcūkas savas alas spēj izrakt pašas, tomēr biežāk tās ieņem citu dzīvnieku pamestās alas, ļoti iecienītas ir cauruļzobja alas.[7] Alā kārpcūkas ielien atmuguriski, turot galvu izejas virzienā. Karstās dienās tās mēdz atvēsināties, izvārtoties dubļos, bet vēsās dienās guļ, cieši saspiedušās kopā.[8] Reizēm var novērot, ka kārpcūkas atļauj sevi apkopt svītrainajam mangustam vai sarkandibena mērkaķim, kas no ādas nolasa ērces.[9]

Kārpcūku savstarpējās attiecības labot šo sadaļu

 
Kārpcūka cīnās ar leopardu

Atkarībā no dzimuma kārpcūkas dzīvo vai nu baros (mātītes un to mazuļi), vai ir vienpatņi (pieaugušie tēviņi).[10] Katram baram ir teritorija,[11] kas mēdz pārklāties, jo dzīvnieki izmanto vienas un tās pašas barošanās, dzeršanas un atpūtas vietas. Jaunās mātītes paliek savas mātes barā, bet tēviņi to pamet apmēram 2 gadu vecumā, tomēr paliek bara teritorijas robežās.[10] Jaunie tēviņi apvienojas vecpuišu baros, bet pieaugušie tēviņi kļūst vienpatņi un pievienojas mātīšu baram tikai pārošanās sezonas laikā.[12] Pieaugušie tēviņi izveido teritoriju, kas pārklājas ar vairāku mātīšu baru teritorijām.[12] Vienā mātīšu barā ir apmēram 18 īpatņi.[5]

Lai arī kārpcūkas spēj cīnīties, piemēram, tēviņi ir ļoti agresīvi viens pret otru pārošanās sezonas laikā, briesmu gadījumā tās parasti vispirms cenšas aizbēgt. To galvenie ienaidnieki ir cilvēks, lauva, leopards, gepards, krokodils, hiēnsuns un plankumainā hiēna. Sivēnus medī arī lielie plēsīgie putni. Tomēr, ja mātītei ir mazi sivēni, tā kļūst ļoti agresīva un bezbailīga, nereti iesaistoties cīņā pat ar lielajiem plēsējiem.

Barošanās ieradumi un barība labot šo sadaļu

 
Barošanās laikā kārpcūka mēdz nomesties uz priekškāju ceļgaliem, spējot tādā veidā arī pāriet no vienas vietas uz otru

Kārpcūka ir visēdāja, bet tās pamatbarība ir zāle, augu saknes. Tā barojas arī ar ogām un augļiem, koku mizu, sēnēm, kukaiņiem, putnu olām un maitu.[10] Barības veids mainās atkarībā no sezonas. Lietus sezonas laikā kārpcūkas, līdzīgi kā zālēdāji, ganās savannā, kur aug īsa, svaiga zāle. Sausās sezonas laikā galvenā barība ir saknes, gumi un sīpoli, kas ar priekškāju un šņukura palīdzību tiek izrakti no zemes.[7] Tā kā šim dzīvniekam ir samērā īss kakls, ēdot tas samērā bieži nometas ceļos, atbalstoties uz speciāliem ceļgalu spilventiņiem. Šādā pozā kārpcūka barošanās laikā spēj arī pārvietoties.[13] Kārpcūkas parasti ir visai klusi dzīvnieki, taču ēdot tām patīk rukšķēt.

Vairošanās labot šo sadaļu

 
Mātīte ar mazuli

Kārpcūkas ir neparedzamas, jo baram nav kādas noteiktas pārvietošanās rutīnas, tāpēc riesta laikā tēviņi izmanto divējādas taktikas. Vienā no tām tēviņš neklejo, bet paliek vienā un tajā pašā vietā, gaidot, kad mātīšu bars ieradīsies pats.[14] Otrs veids ir ļoti aktīvs — tēviņš izseko mātīšu baru, kas aiz sevis atstāj dažādas smaržu zīmes, un cīnās ar citiem tēviņiem par mātītes labvēlību.[14] Dominantais tēviņš padzen pārējos tēviņus. Cīņas ir agresīvas un mežonīgas, tomēr bīstamie apakšējie ilkņi parasti netiek izmantoti un tēviņi reti viens otru savaino.[5] Mātīte parasti tiek sagaidīta pie alas izejas. Pirms sapārošanās tēviņš tai izrāda uzmanību, riņķojot un sekojot mātītei visur, kur viņa iet, raidot skaņas, kas atgādina motora rūkoņu.[12]

Grūsnība ilgst 5—6 mēnešus. Tuvojoties dzemdību brīdim, mātīte pamet dzimto baru, lai dzemdētu vientuļā alā.[12] Parasti piedzimst 2—4 sivēni (var būt līdz 8 mazuļiem). Kārpcūkām ir tikai divi pāri piena dziedzeru, tādēļ tām ir grūti izbarot vairāk nekā četrus mazuļus. Sivēni paliek savā dzimšanas alā vairākas nedēļas. Dienas lielāko daļu mazuļi pavada vieni paši, piespiedušies viens pie otra. Mazuļiem nav apmatojuma un atrašanās alā ir ļoti svarīga, lai sivēni pirmajās dienās nenosaltu.[5] Māte tos baro pusdienlaikā un vakarā. Ja mātīte zaudē sivēnus, tai ir tendence pieņemt svešus mazuļus, tādējādi bara sivēni iegūst vairākas zīžamas sivēnmātes.[15] Apmēram 2—3 nedēļu vecumā mazuļi sāk ganīties un ēst zāli, bet māte tos pilnībā pārtrauc zīdīt apmēram 6 mēnešu vecumā. Kārpcūkas piedzimst pelēksārtas, viņām nav svītru, kā, piemēram, mazām mežacūkām. Dzimumbriedumu sasniedz 18—20 mēnešu vecumā, lai gan kārpcūkas parasti nepārojas līdz 4 gadu vecumam.[5]

Sistemātika labot šo sadaļu

Kārpcūkai ir 4 pasugas:

Atsauces labot šo sadaļu

  1. ↑ IUCN: Phacochoerus africanus
  2. ↑ Mammal Species of the World: Phacochoerus
  3. ↑ Rediscovery of the Cape Warthog Phacochoerus aethiopicus: A Review
  4. ↑ Dzīvnieku pasaulē, Izdevējs UAB IMP BALTIC, 72 karte, ISBN 9986-9333-7-4
  5. ↑ 5,00 5,01 5,02 5,03 5,04 5,05 5,06 5,07 5,08 5,09 5,10 «Animal Diversity Web». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 9. oktobrī. Skatīts: 2014. gada 10. jūnijā.
  6. ↑ 6,0 6,1 Research Gate: Phacochoerus aethiopicus, Desert warthog
  7. ↑ 7,0 7,1 Kingdon, J. (1979). East African Mammals: An Atlas of Evolution in Africa, Volume 3, Part B: Large Mammals. Chicago, University of Chicago Press. pp. 231–249.
  8. ↑ Vercammen, P., Mason, D.R. "Pigs, Peccaries and Hippos Status Survey and Action Plan"
  9. ↑ «A Warthog and the Monkey Dentist». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 17. maijā. Skatīts: 2016. gada 16. oktobrī. Arhivēts 2016. gada 17. maijā, Wayback Machine vietnē.
  10. ↑ 10,0 10,1 10,2 Kleiman, D.G., Geist, V., McDade, M.C. (2004). Grzimek's Animal Life Encyclopedia. The Gale Group Inc.
  11. ↑ Maher, C. R.; Lott, D.F. (1995). "Definitions of territoriality used in the study of variation in vertebrate spacing systems". Animal Behaviour. 49 (6): 1581. doi:10.1016/0003-3472(95)90080-2
  12. ↑ 12,0 12,1 12,2 12,3 Estes, R. (1991). The Behavior Guide to African Mammals, Including Hoofed Mammals, Carnivores, Primates. Los Angeles, University of California Press. pp. 218–221 ISBN 0520080858.
  13. ↑ Unwin, Mike (2003). Southern African wildlife: a visitor's guide. Bradt Travel Guides. p. 68. ISBN 978-1-84162-060-2.
  14. ↑ 14,0 14,1 Sandell, M.; Liberg, O. (1992). "Roamers Stayers: A Model on Male Mating Tactics and Mating Systems". The American Naturalist. 139 (1): 177–189. doi:10.1086/285319
  15. ↑ Jensen, S.P., Siefert, L., Okori, J.J.L., Clutlon-Brock, T.H. (1999). "Age Related Participation in Allosucking by Nursing Warthogs." Journal of Zoology London 248(4): 443–449
  16. ↑ Classification

Ārējās saites labot šo sadaļu

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Kārpcūka&oldid=4023387"