Jūlijs Ozoliņš
Jūlijs Ozoliņš (1900-1957) bija latviešu virsnieks un jurists. Latvijas Bruņoto spēku virstiesas loceklis (1940), Tieslietu ģenerāldirekcijas juriskonsultācijas pastāvīgais loceklis (1941-1944). Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.
| ||||||||||||
Dzīvesgājums labot šo sadaļu
Dzimis 1900. gada 12. aprīlī Rauzas pagastā. Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada jūnijā bija Cēsu kājnieku pulka karavīrs, pēc tam Karaskolas rotas kadets. Pēc karaskolas beigšanas 1920. gadā viņu paaugstināja par leitnantu un vada komandieri, vēlāk par Ložmetēju rotas jaunāko virsnieku (1921). 1923. gadā paaugstināts virsleitnanta pakāpē, 1929. gadā beidza Latviešu kulturveicināšanas biedrības vidusskolu, 1933. gadā paaugstināts par kapteiņleitnantu. No 1935. gada bija kara izmeklēšanas tiesnesis kapteiņa pakāpē, no 1939. gada Kara cietuma priekšnieks.
Līdztekus studēja Latvijas Universitātes Tiesību zinību nodaļā, kuru beidza 1939. gadā. No 1940. gada maija bija Kara virstiesas sekretārs, 1940. gada jūlijā paaugstināts par pulkvežleitnantu un iecelts par Latvijas armijas tiesas kara tiesnesi. 1940. gada novembrī atvaļināts, Vācu okupācijas laikā bija Tieslietu ģenerāldirekcijas juriskonsults. Otrā pasaules kara beigās devās trimdā uz Vāciju, pēc tam pārcēlās uz dzīvi ASV.
Miris 1957. gada 13. februārī Ņujorkā.[1]
Apbalvojumi labot šo sadaļu
- Triju Zvaigžņu ordenis - 5. šķira Nr. 1375 (1929)[2]
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ biographien.lv
- ↑ «Valdības vēstnesis Nr.96 (30.04.1929), 1. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 06.04.2016. Skatīts: 22.01.2016.
 | Šī ar Latviju saistītā cilvēka biogrāfija ir nepilnīga. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |