Hipoksija (latīņu: hypoxia; no sengrieķu: ὑπό — 'zem', 'apakš', un grieķu: οξογόνο — 'skābeklis') ir stāvoklis, kas attīstās, kad organisma audi tiek pārāk maz apgādāti ar skābekli un/vai tajos ir skābekļa apguves traucējumi bioloģiskās oksidācijas laikā.[1] Dzīvībai svarīgos orgānos hipoksija izraisa neatgriezeniskas pārmaiņas.

Klasifikācija labot šo sadaļu

Hipoksiskos stāvokļus klasificē pēc etioloģijas, traucējumu izteiktības, attīstīšanās ātruma un ilguma.[1]

Pēc etioloģijas labot šo sadaļu

Pēc etioloģijas izdala dažus hipoksijas tipus, kurus nosacīti apvieno divās grupās — eksogēnās un endogēnās hipoksijas.[1]

Eksogēnās (skābekļa trūkuma gaisā radītās):

  • normobāriska hipoksija (pārāk mazs skābekļa saturs gaisā);
  • hipobāriska hipoksija (pārāk mazs gaisa spiediens).

Endogēnās:

Pēc attīstīšanās ātruma labot šo sadaļu

Pēc rašanās ātruma un hipoksiskā stāvokļa ilguma izšķir zibenīgu, akūtu, subakūtu un hronisku hipoksiju.[1]

Sk. arī labot šo sadaļu

Atsauces labot šo sadaļu

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Литвицкий П. Ф. Патофизиология: Учебник: В 2 т. - 2-е изд., испр. и доп. - М.: ГЭОТАР-МЕД, 2003. - Т. 1. - 752 с.: ил. - (Серия XXI век). ISBN 5-9231-0333-8

Ārējās saites labot šo sadaļu