Gustavs Celmiņš
- Šis raksts ir par Pērkonkrusta radītāju. Par citām jēdziena Celmiņš nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Gustavs Celmiņš (dzimis 1899. gada 1. aprīlī Rīgā, miris 1968. gada 10. aprīlī Sanantonio) bija politiķis, organizāciju Ugunskrusts un vēlāk Pērkonkrusts priekšnieks, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.
| ||||||||||||||||
Biogrāfija labot šo sadaļu
Dzimis 1899. gada 1. aprīlī Rīgā. Apmeklējis Rīgas biržas komercskolu, kuru beidzis Maskavā. 1917. gadā uzsācis studijas uz Maskavu evakuētajā Rīgas Politehniskajā institūtā. Pēc lielinieku apvērsuma atgriezās Latvijā.[1]
1918. gada 19. novembrī pie Baltijas Tehniskās augstskolas kā Selonijas krustdēls kopā ar Nikolaju Grundmani izkāra Latvijas karogu.[2][3] 1918. gada 10. decembrī brīvprātīgi iestājās Latviešu nacionālajos bruņotajos spēkos. Piedalījās Brīvības cīņās Kalpaka bataljona (sākotnēji Cēsu rota, vēlāk Atsevišķā (Studentu) rota) sastāvā. Sākotnēji kā kareivis, vēlāk tika paaugstināts par jaunāko apakšvirsnieku, bet 1919. gada 22. maijā tika paaugstināts par leitnantu. No armijas bija atvaļināts 1924. gada oktobrī.[1]
1921. gadā Celmiņam tika piešķirts Lāčplēša Kara ordenis.[4]
No 1925. līdz 1927. gadam strādāja Ārlietu ministrijā. Tur viņš ieņēma ārlietu ministra sekretāra vietu. Bija 5. Rīgas aizsargu pulka sakaru bataljona komandieris. 1929. gadā beidza Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes filozofijas nodaļu. Pēc tam bija Finanšu ministrijas referents, no 1930. gada līdz 1932. g. septembrim ieņēma Valsts saimniecības departamenta vicedirektora amatu.[1][4]
1932. gada 24. janvārī Latviešu tautas apvienības "Ugunskrusts" dibināšanas sapulcē tika ievēlēts par Ugunskrusta priekšnieku. 1932. gadā sakarā ar savu politisko darbību no amata tika atbrīvots. Pēc Ugunskrusta slēgšanas 1933. gadā dibināja Latviešu tautas apvienību "Pērkonkrusts" un tika ievēlēts par organizācijas priekšnieku. Publicējies minēto organizāciju izdevumos Ugunskrusts un Pērkonkrusts. Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma turpināja Pērkonkrusta vadību pagrīdē.[1]
1934. gada 13. jūnijā, pēc kara stāvokļa likumiem, nelegālas Pērkonkrusta sapulces laikā tika apcietināts kopā ar vēl 96 pērkonkrustiešiem.[5] 1935. gada 27. februārī kara tiesa viņu notiesāja uz 3 gadiem cietumā. Galvenā apsūdzības daļa bija balstīta uz sodu likuma 71.pantu — "par sastāvēšanu nelegālā organizācijā, kuras mērķis musināt uz nepaklausību valsts varas likumīgiem rīkojumiem un, lietojot varas darbus, gāzt Latvijā pastāvošo nacionālo valdību un ministru kabinetu un sagrābt valsts varu savās rokās". Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma viņš 1937. gada 13. novembrī bija izraidīts no Latvijas.[1]
Pēc izraidīšanas Celmiņš uzturējās Itālijā un Šveicē. Cīrihē sakarā ar nevēlamiem priekšlasījumiem bija apcietināts un ar valdības (Bundesrat) lēmumu izraidīts no Šveices. Trimdas laikā viņš bieži tikās ar fašistiem. Pēc izraidīšanas no Šveices kādu laiku viņš uzturējās Rumānijā un tiktās ar Zeleu Kodreanu un apsprieda starptautiska tīkla izveidi Šveicē. Celmiņš uzskatīja, ka Pērkonkrustam ir spēcīga radniecība gan ar Nacionālo fronti, gan ar Dzelzs Gvardi. No Rumānijas viņš pārcēlās uz Somiju. Trimdā viņš apmeklēja arī Poliju, Ungāriju, Dienvidslāviju, Turciju, Vāciju un Igauniju. Šajā laikā Latvijas teritorijā Pērkonkrusta vadību uzņēmās Ādolfs Šilde.[1][6][7]
1938. gadā Celmiņa vadībā darbību uzsāka Latviešu cīņas organizācijas Pērkonkrusts ārzemju sakaru birojs. No 1940. gada janvāra līdz maijam virsleitnanta pakāpē atradās tā sauktā somu ārzemju leģiona sastāvā, piedalījās PSRS-Somijas Ziemas karā. Pēc Somijas sakāves vērsās Vācijas sūtniecībā Helsinkos ar lūgumu izceļot uz Vāciju. 1940. gada augustā ar vācu kuģi Strassburg izbrauca uz Vāciju.[1]
1941. gada jūnijā vācu karaspēka sastāvā viņš atgriezās Latvijā. Līdz 10. jūlijam vadīja Kuldīgas pašaizsardzību. Strādājis Iekšlietu Ģenerāldirekcijā. No 1941. gada oktobra Latviešu karavīru aprūpes pārvaldes priekšnieks, no 1942. gada Latviešu brīvprātīgo organizācijas galvenās komitejas priekšnieks. 1943. gada rudenī atbrīvots no iepriekšējā amata un pildījis tulka pienākumus latviešu pašpārvaldē. Lai gan viņš strādāja vācu administrācijā, izmantodams savu dienesta stāvokli, saistībā ar kuru viņš bieži devās izbraukumos pa visu Latvijas teritoriju, Celmiņš vadīja Pērkonkrusta pagrīdes darbību un organizēja pagrīdes izdevumu Vēstījums [1943.] un Latvju raksti Brīvā Latvija [1943.-1944.] izdošanu. Vairuma rakstu autors bija pats Celmiņš.[1]
1944. gada 14. martā Gestapo Celmiņu apcietināja. Vēlāk viņu nosūtīja uz Flosenbirgas koncentrācijas nometni. Pēc tam viņš tika pārsūtīts uz Dahavas koncentrācijas nometni, bet vēlāk bijis Insbrukas, Nīderdorfas un Alt-Braksenzē privileģēto politieslodzīto nometnēs. 1945. gada 5. maijā Celmiņu atbrīvoja amerikāņu V armijas karavīri.[1]
Pēc atbrīvošanas Celmiņš dzīvoja Itālijā. Dzīvodams Romā, viņš rotatora tehnikā izdeva laikrakstu Brīvā Latvija. 1949. gadā izceļoja uz ASV. No 1950. līdz 1952. gadam instruktors Ņujorkas štata Sirakūzu Universitātes Bruņoto spēku skolā; no 1954. līdz 1956. gadam — rūpnieks Meksikā; 1956.—1958. gadā — Triniti koledžas bibliotekārs Teksasā. No 1959. gada Sanantonio Sv.Marijas Universitātes Krievu studiju centra profesors; kopš 1951. gada arī Svešvalodu departamenta vadītājs ASV Kara Gaisa spēku bāzēs, lektors televīzijā — referēja par PSRS un komunismu. 1947. gadā izdeva atmiņu grāmatu "Eiropas krustceļos", kurā aptverts laika posms no 1943. gada rudens līdz 1946. gada pavasarim. Miris 1968. gada 10. aprīlī Sanantonio, Teksasā.[1]
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ 1,00 1,01 1,02 1,03 1,04 1,05 1,06 1,07 1,08 1,09 «Celmiņš, Gustavs (01.04.1899.-10.04.1968.)». web.archive.org. 2007-09-27. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-09-27. Skatīts: 2022-10-22.
- ↑ «Selonijas krustdēli uzvelk Latvijas karogu (selonija.lv)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 31. jūlijā. Skatīts: 2009. gada 22. jūnijā.
- ↑ vestnesis.lv. «Latvijas valsts un tās vīri Studentu rota - Latvijas Vēstnesis». www.vestnesis.lv (latviešu). Skatīts: 2022-10-22.
- ↑ 4,0 4,1 «LKOK nr.3/787 : Celmiņš, Gustavs». lkok.com. Skatīts: 2022-10-22.
- ↑ "Politiskās pārvaldes priekšnieka J. Fridrihsona ziņojums par politisko stāvokli 1934. g. jūnijā". LVVA, 3235. f., 1/22. apr., 921. l,: 51.
- ↑ Kott, Matthew (2015-11-23). "Latvia’s Pērkonkrusts: Anti-German National Socialism in a Fascistogenic Milieu" (en). Fascism 4 (2): 169–193. doi:10.1163/22116257-00402007. ISSN 2211-6257.
- ↑ «Pērkonkrusts (politiska organizācija) | Historia». web.archive.org. 2022-06-07. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022-06-07. Skatīts: 2022-10-22.
Bibliogrāfija labot šo sadaļu
- Celmiņš, Gustavs. Eiropas krustceļos. Heidenheima: Dzintarzeme, 1947. 200 lpp.