GSM

	Mobilo sakaru standarti
	GSM / UMTS (3GPP)
	2G GSM GSM-R (Dzelzceļa GSM); ; GPRS; EDGE (EGPRS) EDGE Evolution; ; HSCSD;
	3G UMTS (3GSM); HSPA HSDPA; HSUPA; HSPA+; ; UMTS-TDD TD-CDMA; TD-SCDMA; ; FOMA;
	4G LTE;
	cdmaOne / CDMA2000 (3GPP2)
	2G cdmaOne;
	3G CDMA2000; EV-DO;
	Pre-4G UMB;
	AMPS
	1G AMPS TACS / ETACS; ;
	2G D-AMPS;
	Citas tehnoloģijas
	0G PTT; MTS; IMTS; AMTS; OLT; MTD; Autotel / PALM; ARP;
	1G NMT; Hicap; CDPD; Mobitex; DataTAC;
	2G iDEN; PDC; CSD; PHS; WiDEN;
	Pre-4G iBurst; HIPERMAN; WiMAX; WiBro (Mobile WiMAX); GAN (UMA);

Globālā mobilo sakaru sistēma jeb GSM (angļu: Global System for Mobile communications)^[1] šobrīd ir de-facto populārākais un plašāk izplatītais mobilo telefonu standarts. Izstrādāts 1980. gadu beigās European Telecommunications Standards Institute (ETSI), nodrošina radiokanāla dalīšanu izmantojot TDMA metodi un augstu drošības līmeni pateicoties publisko atslēgu kriptogrāfijas izmantošanai kanālu šifrēšanā. Pēc GSM asociācijas datiem vismaz 82% tirgus aizņem tieši šī standarta ierīces. Pateicoties tik lielai izplatībai, lietotājiem ir pieejami viesabonēšanas pakalpojumi praktiski jebkurā pasaules valstī.

GSM izmanto četras frekvenču joslas. Izplatītākās ir 900/1800 MHz sistēmas, taču atsevišķās valsīs, kā Kanādā un ASV, kur šīs frekvences jau bija izmantotas citiem mērķiem, GSM darbojas 850/1900 MHz frekvenču joslās. Mūsdienās tas vairs nesagādā problēmas, jo jaunākās paaudzes telefoni ir spējīgi darboties visās minētajās frekvenču joslās. GSM ir 2. paaudzes mobilo sakaru standarts. Par 3. paaudzes standartu GSM operatori parasti lieto UMTS.

Vēsture labot šo sadaļu

Pirmais zvans publiski pieejamā GSM tīklā notika 1991. gada 1. jūlijā, kad Somijas ministru prezidents Hari Holkeri zvanīja Tamperes mēram Kārinai Sonio tīklā Radiolinja.^[2]

Tīkla uzbūve labot šo sadaļu

Vienkāršotā variantā var uzskatīt, ka GSM tīkls sastāv no centrāles, kas savienota ar bāzes stacijām izmantojot fiksētus savienojumus un mobilajiem telefoniem, kas pieslēdzas bāzes stacijām.

Fiziskā slāņa protokols labot šo sadaļu

GSM var darboties vairākās frekvenču joslās. Katru lietojamo frekvenču joslu iedala 2 vienāda platuma daļās. Zemākās frekvences lieto mobilie telefoni lai sūtītu datus uz bāzes staciju. Augstākās frekvences lieto bāzes stacijas, lai sūtītu datus uz mobilajiem telefoniem. Šo metodi sauc par FDD (frequency division duplex). Katru frekvenču joslu sadala 200 kHz platos kanālos, kurus parasti numurē pēc kārtas.

Frekvence	Zemākās frekvences	Augstākās frekvences	Joslas platums	Kanālu skaits
900MHz	890—915MHz	935—960MHz	25MHz	124
1800MHz	1710—1785MHz	1805—1880MHz	75MHz	374
1900MHz	1850—1910MHz	1930—1990MHz	60MHz	299
850MHz	824—849MHZ	869—894MHz	25MHz	124

Kanāla datu caurlaidība ir 270,833 kbit/s. Modulācijas metode ir GMSK, kas ir digitālās frekvences modulācijas metode. Kanālus sadala 4,615 ms garos kadros. Katrs kadrs sastāv no 8 taimslotiem. Tas arī nosaka maksimālo šūnas izmēru, jo signālam ir jāpaspēj aiziet no telefona līdz bāzes stacijai viena taimslota laikā (tas nedrīkst iekāpt nākamajā taimslotā)(gaismas ātrums nav bezgalīgs). Vienai telefonsarunai ir nepieciešams viens taimslots, tādejādi vienā frekvenču kanālā var savietot 8 lietotājus. Katra šāda 1 taimslota kanāla caurlaidība ar kļūdu korekciju (FEC) ir 13 kbit/s (9,6kbit/s datiem, jo tur vajag papildu kļūdu korekciju).