Flandrija

Flandrija (nīderlandiešu: Vlaanderen, franču: Flandre) ir vēsturisks reģions mūsdienu Beļģijas ziemeļu daļā, kā arī Francijas un Nīderlandes teritorijā. Oficiālā valoda ir holandiešu. Citas atzītās valodas ir franču un vācu.

Flandrija Vlaanderen
—  Beļģijas reģions  —
Karogs
Oficiālā valoda	flāmu valoda, franču valoda
Valsts	Beļģija
Platība
- Kopējā	13 522 km²
Iedzīvotāji
- Kopā	6 161 600
- Blīvums	455,7/km²
Laika josla	CET (UTC+1)
Flandrija Vikikrātuvē

Beļģijas teritorijā esošā Flandrijas reģiona platība ir 13 522 km². Tā lielākās pilsētas ir Antverpene, Gente, Brige, Lēvena. Administratīvi Flandrija tiek iedalīta piecās provincēs. Lai gan Flandrija aizņem tikai 45 % Beļģijas teritorijas, tajā dzīvo visvairāk iedzīvotāju — 6 653 062 (jeb 57 %) no 11 431 406 iedzīvotāju skaita. Liela daļa Flandrijas ir lauksaimnieciski auglīga un blīvi apdzīvota — 483 iedzīvotāji uz km². Briseles reģions ir oficiāli bilingvāls anklāvs Flandrijas reģionā.

Separātisms

Pēc Otrā pasaules kara atšķirības starp holandiešu un franču valodā runājošajiem beļģiem izpaudās vairākos konfliktos, piemēram, jautājumā par karaļa Leopolda III atgriešanos (ko atbalstīja lielākā daļa flāmu, bet neatbalstīja valoņi) un holandiešu valodas lietošanu Lēvenas Katoļu universitātē. Tā rezultātā 20. gadsimta otrajā pusē notika vairākas valsts reformas, kas pārveidoja unitāro Beļģiju par federālu valsti ar kopienām, reģioniem un valodu zonām. Tā rezultātā tika izveidots arī flāmu parlaments un valdība. Pagājušā gadsimta 70. gados visas lielākās politiskās partijas sadalījās holandiešu un franču valodā runājošajās partijās. Vairākas flāmu partijas joprojām iestājas par lielāku flāmu autonomiju, dažas pat par flāmu neatkarību, savukārt franciski runājošie vēlas saglabāt pašreizējo stāvokli.

2007. gada federālās vēlēšanas parādīja lielāku atbalstu flāmu autonomijai, tādējādi aizsākot 2007.—2011. gada Beļģijas politisko krīzi. Visas politiskās partijas, kas iestājās par ievērojamu flāmu autonomijas palielināšanu, ieguva gan balsis, gan vietas Beļģijas federālajā parlamentā. Īpaši tas attiecās uz Kristīgo demokrātu un flāmu (CD&V) un Jauno flāmu aliansi (N-VA). Šī tendence turpinājās arī 2009. gada reģionālajās vēlēšanās, kurās CD&V un N-VA kļuva par nepārprotamiem uzvarētājiem Flandrijā, bet 2010. gada federālajās vēlēšanās N-VA kļuva pat par lielāko partiju Flandrijā un Beļģijā, kam sekoja visu laiku ilgākā valdības veidošana, pēc kuras valdība tika izveidota bez N-VA. Astoņas partijas vienojās par sesto valsts reformu, kuras mērķis bija atrisināt strīdus starp flāmiem un frankofoniem. Tomēr 2012. gada provinču un pašvaldību vēlēšanās turpinājās tendence, ka N-VA kļuva par lielāko partiju Flandrijā.

Tomēr socioloģiskie pētījumi neuzrāda paralēles starp nacionālistisko partiju uzplaukumu un tautas atbalstu to programmai. Tā vietā kāds pētījums atklāja, ka vairākums atbalsta reģionālo kompetenču atgriešanu federālajā līmenī.

Ekonomika

Beļģija bija viens no 19. gadsimta rūpniecīskās revolūcijas centriem, bet Flandriju sākumā apsteidza franciski runājošā Valonija. 20. gadsimta otrajā pusē, pateicoties milzīgām valsts investīcijām ostu infrastruktūrā, Flandrijas ekonomika strauji modernizējās.

20. gadsimta beigās Beļģijas valsts reformas rezultātā Flandrijā tika izveidotas divas politiskas vienības: Flāmu reģions (Vlaams Gewest) un Flāmu kopiena (Vlaamse Gemeenschap). Šīs vienības tika apvienotas, lai gan ģeogrāfiski Flandrijas kopiena, kurai ir plašākas pilnvaras kultūras jomā, aptver Briseli, bet Flandrijas reģions — nē.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Flandrija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)