Endoplazmatiskais tīkls ir eikariotiskās šūnas organoīds, no membrānām veidota sazarota plakanu dobumu, pūslīšu un kanāliņu sistēma. Pirmo reizi šo organoīdu atklājis amerikāņu zinātnieks K. Porters 1945. gadā, izmantojot elektronmikroskopu.

Endoplazmatiskais tīkls un citi no iekšējām membrānām veidotie eikariotiskās šūnas organoīdi

Endoplazmatiskā tīkla membrānas ir samērā plānas, to biezums ir 6—7 nm. Endoplazmatiskā tīkla iekšējo telpu sauc par lūmenu. Izšķir graudaino un gludo endoplazmatisko tīklu. Kaut arī abas formas ir savstarpēji saistītas, to funkcijas atšķiras. Atkarībā no šūnas stāvokļa, abas formas var viegli pāriet viena otrā.

Graudainais endoplazmatiskais tīkls labot šo sadaļu

Graudainajā endoplazmatiskajā tīklā atrodas liels daudzums ribosomu, kurās notiek olbaltumvielu sintēze. Šajā tīklā notiek arī jaunsintezēto olbaltumvielu pārveidošana no pirmējās struktūras par funkcionējošu olbaltumvielu. Membrānas veido membrānu maisiņus, kas nodala citoplazmas atsevišķus tilpumus un tādējādi nodala ķīmiskās reakcijas.

Gludais endoplazmatiskais tīkls labot šo sadaļu

Gludajā endoplazmatiskajā tīklā nav ribosomu, tas piedalās daudzās vielmaiņas norisēs: lipīdu, fosfolipīdu, taukskābju un steroīdu sintēzē, ogļhidrātu maiņā un kalcija rezervju veidošanā, kā arī detoksifikācijā. Membrānas veido membrānu kanāliņus, uz tām atrodas oksidāzes — fermenti, kas spēj pārveidot ūdenī nešķīstošas vielas pārveidot par ūdenī šķīstošām, ko no organisma var izvadīt ar ķermeņa šķidrumiem, piemēram, urīnu. Šis tīkls piedalās glikogēna katabolismā — aknu šūnās hepatocītos glikogēna granulas atrodas uz gludā endoplazmatiskā tīkla virsmas; kad asinīs nepieciešama glikoze, uzkrātais glikogēns fosfatāžu ceļā tiek pārvērsts brīvā glikozē un tā nonāk asinīs.[1]

Atsauces labot šo sadaļu

  1. Erika Nagle. Bioloģija vidusskolai. Lielvārds, 2008. 27.—28. lpp. ISBN 978-9984-11-272-5.