Vikipēdija

Egļu rudmiese

Egļu rudmiese (Lactarius deterrimus) ir Latvijā ļoti bieža vidēji liela pienaiņu ģints sēne, kuras augļķermeņi ir ēdami.

Egļu rudmiese
Lactarius deterrimus
Egļu rudmiese
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
ApakšvalstsAugstākās sēnes (Dikarya)
NodalījumsBazīdijsēnes (Basidiomycota)
KlaseHimēnijsēnes (Agaricomycetes)
RindaBērzlapju rinda (Russulales)
DzimtaBērzlapju dzimta (Russulaceae)
ĢintsPienaiņu ģints (Lactarius)
SugaEgļu rudmiese (L. deterrimus)
Egļu rudmiese Vikikrātuvē

Taksonomija labot šo sadaļu

Līdz 20. gadsimta otrajai pusei šo sugu uzskatīja par priežu rudmieses varietāti vai apvienoja ar 1950. gadā aprakstīto g.k. Dienvideiropā sastopamo iesarkano rudmiesi (L. semisanguifluus);[1] kā atsevišķu sugu to pirmais aprakstījis vācu mikologs Frīders Grēders 1968. gadā ar epitetu deterrimus, kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē "sliktākā".[2][3][4] Šis nepolitkorektais apzīmējums tika izvēlēts kā pretstats "gardajai" (L. deliciosus) priežu rudmiesei, norādot uz lielāku rūgtumu un ļoti biežo sēņodiņu kāpuru klātbūtni tajā. Angliski to sauc par "viltus rudmiesi" (false saffron milkcap).

Pēc 21. gadsimta sākuma ģenētisko pētījumu rezultātiem, par izcelsmes ziņā tuvāko sugu šai atzīta Skandināvijā atrastā L. fennoscandicus (atdalīta no egļu rudmieses kā patstāvīga suga tikai 1998. gadā), pie tuvākajām pieder arī asinssarkanā pienaine (L. sanguifluus), L. vinosus un, iespējams, Ziemeļamerikas sugas L. paradoxus and L. miniatosporus, lai gan daudzu Ziemeļamerikas sēņu sugu tuvība Eiropas līdziniekiem pašlaik tiek apšaubīta.[5]

Apraksts labot šo sadaļu

 
Gan cepurīte, gan kātiņš egļu rudmiesei nav tik koši kā priežu rudmiesei
 
Lapiņas
 
Pirmajā saskarē ar gaisu piensula vēl ir oranža
 
Ar laiku cepurīte piensulas iespaidā kļūst zaļgana
  • Cepurīte: sākumā izliekta, vēlāk ieliekta, vecumā līdz lēzeni piltuvveidīgai. Oranžsarkana ar vāji izteiktām oranžbrūnām koncentriskām joslām, vēlāk blāvi vīnsarkana, vecumā vai pēc salnām kļūst pelēcīgi zaļgana. Sausā laikā sausa, spīdīga ar apsarmi, slapjā lipīga. Platums līdz 8 (12) cm.
  • Lapiņas: sākumā okerbālas, vēlāk gaiši oranždzeltenas vai oranžas, parasti ar pelēkzaļiem plankumiem. Nolaidenas gar kātiņu, ļoti ciešas, dažāda garuma.
  • Kātiņš: Cilindrisks, oranžsārts ar zaļganiem plankumiem un ar sarkanīgi oranžu joslu augšdaļā, tievāks uz lejasgalu, sākumā bez, vēlāk ar dobumu, cepurītes krāsā vai nedaudz gaišāks, ar tīklveidā ieaugušām dzīslām. Garums 3—6 (8) cm, resnums 1—2,5 cm.
  • Mīkstums: Bālgans, zem pašas virsmiziņas zaļgans, vecu ievainojumu un kāpuru bojājumu vietās zaļgans. Trausls, irdens, blīvs, ar augļu smaržu un rūgtenu garšu. Parasti kāpuru izvagots. Piensula oranža, vēlāk vīnsarkana, ar maigu, viegli rūgtenu garšu, gaisā kļūst zaļgana.
  • Sporas: eliptiskas, kārpainas, ar tīklotu ornamentu, kas ar Melcera reaģentu nedaudz iekrāsojas zilgani melnā krāsā (t.i. ir amiloīdas), iesārtas, nobirums masā bāli dzeltenīgs. Izmēri 8—10/6—7.5 µm.[6][7][8][9]
  • Bazīdijas bezkrāsainas, cilindriskas vai nedaudz vālesveida, četrsporu, 45—60/9,5—12 µm.
  • Cistīdas: pleirocistīdas plānsienu, retas, 45—65/5—8 µm, daudz 4—6 µm lielu pseidocistīdu, heilocistīdas plānsienu, gandrīz vāles vai neregulāras formas, caurspīdīgas, 15—25/5—10 µm. Arī heilomakrocistīdas ir plānsienu, un to izmēri ir 25–50/6–8 µm. Tās ir nedaudz vārpstveida formas, un to galiņi bieži atgādina pērļu virteni; to saturs ir caurspīdīgs vai granulēts.[10]

Augšanas apstākļi labot šo sadaļu

Egļu mikorizas sēne. Latvijā parasti aug lielās izkliedētās grupās galvenokārt no jūlija beigām līdz oktobrim mitros egļu mežos, sūnās vai zālē.[6][8] Atrodama visā ziemeļu puslodē, kur aug egļu meži,[11] taču par Amerikas sugas identiskumu ar Eirāzijas varietāti ir strīdi. Polārapgabalos, kur egles parasti nav sastopamas, ir atzīmēta mikorizas veidošana ar dažiem ēriku dzimtas sīkkrūmiem. Ir jutīga pret koku labklājību — daudz biežāk sastopama saimnieciski labi augošās egļu audzēs.[12]

Barības vērtība labot šo sadaļu

Laba ēdamā sēne,[6] lietojama analoģiski populārākajai priežu rudmiesei, taču lielākā rūgtuma dēļ nav ieteicama svaigā veidā.[13] Sēnes izmantošanu apgrūtina tās prioritārums kukaiņu kāpuru izvēlē.[8]

Līdzīgās sugas labot šo sadaļu

Ārēji līdzīgākā pienaiņu ģints suga, ar kuru sēņotāji egļu rudmiesi bieži jauc, ir priežu rudmiese L. deliciosus, kurai nav raksturīgi zaļgani plankumi uz tās salīdzinoši lielākās un masīvākās cepurītes. Novecojušos sēņu noteicējos egļu rudmiesi bieži sauc par priežu rudmieses varietāti.[14] Ir vēl vairākas ārēji līdzīgas pienaiņu sugas ar oranžām vai sarkanām cepurītēm, kā asinssarkanā pienaine L. sanguifluus un L. salmoneus, no kurām Latvijā konstatēta tikai iesarkanā rudmiese (L. semisanguifluus). Šo sugu piensula gaisā nekļūst zaļgana.[15] Ziemeļamerikā tiek jaukta ar arī ēdamo Lactarius rubrilacteus.

Atsauces labot šo sadaļu

  1. ↑ Музей природы Латвийской ССР, “Грибы. Каталог выставки”, Avots, 1988., 96. lpp.
  2. ↑ Gröger, Frieder (1968–1969). "Zur Kenntnis von Lactarius semisanguifluus Heim et Leclair" (PDF). Westfälische Pilzbriefe (in German). Hermann Jahn. 7: 3–11.
  3. ↑ Simpson, D.P. (1979). Cassell's Latin Dictionary (5 ed.). London: Cassell Ltd. p. 883. ISBN 0-304-52257-0.
  4. ↑ Genaust, Helmut (2005). Etymologisches Wörterbuch der botanischen Pflanzennamen. Hamburg, Germany: Nikol. p. 204. ISBN 978-3-937872-16-2.
  5. ↑ Nuytinck, Jorinde; Verbeken, Annemieke (2007). "Worldwide phylogeny of Lactarius section Deliciosi inferred from ITS and glyceraldehyde-3-phosphate dehydrogenase gene sequences". Mycologia. 99 (6): 820–832. doi:10.3852/mycologia.99.6.820. PMID 18333506.
  6. ↑ 6,0 6,1 6,2 I.Dāniele, D.Meiere "Lielā Latvijas sēņu grāmata", Karšu izdevniecība Jāņa sēta, Rīgā, 2020, 77. lpp.
  7. ↑ Sugu enciklopēdija: egļu rudmiese
  8. ↑ 8,0 8,1 8,2 Fungi.lv: Eglu rudmiese
  9. ↑ Š.Evansa, Dž.Kibijs, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 2004., 117. lpp. ISBN 9984-37-648-6.
  10. ↑ Nuytinck, Jorinde; Verbeken, Annammieke (2005). "Morphology and taxonomy of the European species in Lactarius sect. Deliciosi (Russulales)". Mycotaxon. 92: 136.
  11. ↑ GBIF atradņu karte
  12. ↑ «Kristīne Pāruma, Tālis Gaitnieks, Natālija Burņeviča. Ektomikorizas nozīme meža ražības un veselības nodrošināšanā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 16. augustā. Skatīts: 2021. gada 5. martā.
  13. ↑ В.Солоухин, “Третья охота”, 1967
  14. ↑ Энциклопедия грибов: Рыжик (Рыжик настоящий)
  15. ↑ «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 234. lpp.

Skatīt arī labot šo sadaļu

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Egļu rudmiese

Ārējās saites labot šo sadaļu

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Egļu_rudmiese&oldid=3813492"