Eduards Lēmanis (vācu: Eduard Lehmann; 1841−1902) bija vācbaltiešu ārsts, ceļotājs un botāniķis. Pētīja Latgales un Sēlijas floru. Aleksandra Bunges māceklis. Rīgas Dabaspētnieku biedrības korespondētājloceklis (1893).

"Latgales (Poļu Vidzemes) un kaimiņapgabalu flora" (1895).

Dzīvesgājums labot šo sadaļu

Dzimis 1841. gada 2. jūnijā (20. maijā pēc VS) Rīgā Kara hospitāļa ārsta Johana Eduarda Lēmaņa un viņa sievas Šarlotes, dzimušas Jānecas (Jahnentz), ģimenē. 1858. gada vasarā, uzturoties pie radiem Kalkūnes muižā, veica regulāras ekskursijas no Ilūkstes rietumos līdz Lielbornei austrumos,[1] pētot Sēlijas floru. Pētījumu rezultātus viņš nopublicēja rakstā Tērbatas Dabaspētnieku biedrības zinātniskajā žurnālā. Pēc mācībām ģimnāzijā studēja medicīnu Tērbatas Universitātē (1860-1864) un papildinājās botānikā pie profesora Aleksandra Bunges. Strādāja par ārstu Varakļānos (1866-1874) un no 1874. gada Rēzeknē. Publicēja rakstu par 1872. gada izrakumiem Stirnienes senkapos.

Sākot ar 1882. gadu, E. Lēmanis sāka veikt regulāras ekskursijas pa Pēterburgas–Varšavas un Rīgas–Orlas dzelzceļa līniju stacijām, kā arī daudzu muižu centriem. 1890. gada maijā un jūnijā viņš apsekoja Daugavas ieleju pie Krāslavas, bet 1891. gada vasarā kopā ar zviedru fitopaleontologu A. G. Nathorstu Rēzeknes apkārtni. Plašos un ilggadīgos Latgales floras pētījumus 1895. gadā E. Lēmanis apkopoja un izdeva apjomīgajā monogrāfijā „Latgales un kaimiņapgabalu flora”.[2]

Miris 1902. gada 18. maijā Rēzeknē.

Darbi labot šo sadaļu

  • Beitrag zur Kenntniss der Flora Kurlands. Archiv für die Naturkunde Liv-, Ehst- und Kurlands (1859) Dorpat. – 2. Serie. – Bd. 1. – S. 539 – 580.
  • Bericht über die Gräberaufdeckungen bei Stirnian im Herbst 1872, in: Verh. GEG 7 H. 3/4 (1873), 106-15
  • Nordischer Drachenkopf: Heidekieferwald bei Presna (Antonopol); Lichte Waldhange bei Nummern. (Ruiša pūķgalve; Atradne: viršu priežu mežs pie Prensas (Antonopoles); gaiša meža nogāze pie Numernes) (1888. gada 10. jūlijā)
  • Flora von Polnisch Livland mit besonderer Berücksichtigung der Florengebiete Nordwest-Rußlands, des Ostbaltikums, der Gouvernements Pskov und St. Petersburg, sowie die Verbreitung der Pflanzen durch Eisenbahnen, in: Arch. f. Naturk. v. Liv-, Est- u. Kurland 11, 2. Ser. (Jurjew [Dorpat] 1895) ["Latgales un kaimiņapgabalu flora"][3]

Atsauces labot šo sadaļu

  1. latgalesdati.du.lv
  2. [BOTĀNISKO PĒTĪJUMU VĒSTURE DIENVIDAUSTRUMLATVIJĀ] Uvis Suško, Pēteris Evarts-Bunders
  3. Baltisches Biografisches Lexikon digital