Vikipēdija

Edīte Piafa

franču dziedātāja

Edīte Piafa (franču: Édith Piaf, izrunā: [eˈdit pjaf]), īstajā vārdā Edīte Džovanna Gasiona (Édith Giovanna Gassion; dzimusi 1915. gada 19. decembrī, mirusi 1963. gada 10. oktobrī) bija franču dziedātāja. Tiek uzskatīta par vienu no franču kultūras ikonām. Starp viņas pazīstamākajām dziesmām ir "l'Accordéoniste" (1941), "La vie en rose" (1946), "Hymne à l'amour" (1949), "La Foule" (1957), "Milord" (1959), "Non, je ne regrette rien" (1960). Edīte Piafa ir arī Īva Montāna un Šarla Aznavūra talanta atklājēja.

Edīte Piafa
Édith Piaf
Edīte Piafa Roterdamā 1962. gadā
Galvenā informācija
Dzimusi Edīte Džovanna Gasiona
1915. gada 19. decembrī
Parīze, Karogs: Francija Francija
Mirusi 1963. gada 10. oktobrī
Grasa, Karogs: Francija Francija
Žanri kabarē, franču šansons
Nodarbošanās dziedātāja, dziesmu autore, aktrise
Darbības gadi 1935—1963

Dzīves sākuma posms labot šo sadaļu

Piafa piedzima Parīzē, Bellevilas rajonā ielas akrobāta un kafejnīcas dziedātājas ģimenē. Viņa tika nosaukta par Edīti Džovannu Gasionu (iesauku Piafa (Piaf - zvirbulēns), ar kuru tā kļuva pazīstama pasaulē, viņa ieguva divdesmit gadus vēlāk). Vecāki ar meiteni kopā nedzīvoja. Lielu daļu bērnības Edīte pavadīja tēva mātei piederošajā bordelī Normandijā. Bieži bordeļa darbinieces palīdzēja pieskatīt mazo Edīti. No 3 līdz 7 gadu vecumam slimības dēļ Edīte bija akla. 1929. gadā, 14 gadu vecumā, Edīte kopā ar tēvu sāka uzstāties Parīzes ielās, un pirmoreiz publiski dziedāja. Vēlāk viņa sāka dziedāt ielās patstāvīgi, bieži Parīzes Pigalla rajonā. 17 gadu vecumā Edītei piedzima vienīgais bērns - meitene, kura nomira divu gadu vecumā no meningīta.[1]

Dziedātājas karjera labot šo sadaļu

1935. gadā Pigalla rajonā Edīti pamanīja Luijs Leplē, kuram piederēja populārs naktsklubs Elizejas Lauku rajonā, un viņš uzaicināja Edīti tajā uzstāties. Leplē, ņemot vērā Edītes nelielo augumu (viņa bija 1,42 m gara), izgudroja dziedātājas iesauku La Môme Piaf - mazais zvirbulēns. 1936. gada 6. aprīlī Leplē tika nogalināts. Policija turēja aizdomās arī Edīti, un tas negatīvi ietekmēja mūziķes tēlu.[2] Tomēr drīz Edīte iepazinās ar dzejnieku Reimonu Asso, kurš spēja panākt Edītes Piafas karjeras tālāku attīstību. 1940. gadā Žans Kokto uzaicināja Piafu piedalīties viņa viencēlienā Le Bel Indifférent.[3]

 
Edīte Piafa teātrī Théâtre de l'ABC 1951. gadā

Otrā pasaules kara laikā Edite Piafa uzstājās koncertos gan Francijā, gan franču ieslodzīto nometnēs Vācijā. Viņa bija saistīta ar franču Pretošanās kustību, un ir zināms, ka viņa ir izglābusi vairākus ebreju māksliniekus.[4]

Pēc kara Piafa ieguva pasaules atzinību, uzstājoties Eiropā, ASV un Latīņamerikā. 1949. gadā aviokatastrofā gāja bojā Piafas mūža mīlestība - bokseris Marsels Serdāns (pasaules boksa čempions 1948. gadā).[5] 1951. gadā Piafa ļoti nopietni cieta autokatastrofā. Ārstniecības laikā Piafa kļuva atkarīga no morfīna.[6]

1958. gadā Piafa ar triumfu sāka uzstāties koncertzālē "Olimpija".

Nāve labot šo sadaļu

Piafai tika atklāts aknu vēzis. Neilgi pirms nāves viņa no savas pēdējās dzīves vietas Kannās gribēja atgriezties Parīzē, jo vēlējās nomirt tur. Piafa nomira ceļā 1963. gada 10. oktobrī. Ķermenis slepeni tika nogādāts Parīzē, bet ziņa par Piafas nāvi tika publicēta tikai 11. oktobrī. Tieši 11. oktobrī mira arī Žans Kokto. Leģenda vēsta, ka Kokto mira, uzzinot par Piafas nāvi.

Parīzes arhibīskaps neatļāva rīkot atvadu mesu Parīzes Dievmātes katedrālē, atsaucoties uz Piafas dzīves veidu. Bēru procesijā katafalks tika vests pa Parīzes ielām, cauri Piafas dzimtajam Bellevilas rajonam, uz Perlašēza kapsētu. Lai pavadītu Piafu pēdējā gaitā, gar ielām bija sapulcējušies cilvēki. Arī pie kapsētas bija ap 40 000 cilvēku liels pūlis. Beigās tomēr kāds katoļu kapelāns novadīja īsu atvadu ceremoniju pie Piafas kapa.[7]

 
Edītes Piafas kaps Perlašēza kapsētā Parīzē

Atsauces labot šo sadaļu

  1. ↑ «Piaf's Paris». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 14. oktobrī. Skatīts: 2014. gada 6. augustā.
  2. ↑ «New Friends - New Discoveries». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 13. aprīlī. Skatīts: 2014. gada 6. augustā.
  3. ↑ «Picking up the pieces». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 18. jūnijā. Skatīts: 2014. gada 6. augustā.
  4. ↑ «The War Years - Occupation». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 15. novembrī. Skatīts: 2014. gada 6. augustā.
  5. ↑ «Marcel - Songs for the Dead». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 15. oktobrī. Skatīts: 2014. gada 6. augustā.
  6. ↑ «Encore une fois». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 15. novembrī. Skatīts: 2014. gada 6. augustā.
  7. ↑ «Edith Giovanna Piaf».

Ārējās saites labot šo sadaļu


Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Edīte_Piafa&oldid=3752469"