Dominikāņu ordenis
Sprediķotāju ordenis, arī Brāļu Dominikāņu (Sprediķotāju) ordenis (latīņu: Ordo Praedicatorum; pēc 15. gadsimta vairāk pazīstami kā Dominikāņu ordenis jeb Dominikāņi, saīsinājums: OP), bija sv. Dominika dibināts garīgais ordenis. Tā kā brāļi virs baltā habita valkāja melnu mēteli un kapuci, tos sauca arī par melnajiem brāļiem.
Ordeņa struktūra labot šo sadaļu
1216. gadā pāvests Honorijs III deva atļauju jauna ordeņa dibināšanai. Tā kā sv. Dominiks pats bija augustīniešu kanoniķis, tad viņš savam ordenim pieņēma sv. Augustīna reglamentu, ko 1221. g. ģenerālkapituls papildināja ar premonstriešu ordeņa regulu.
Ordeņa galva ir uz visu mūžu ievēlēts ģenerālmaģistrs ar sēdekli Romā. Ordenis ir sadalīts provincēs, ko pārvalda uz četru gadu termiņu ievēlēts provinciāls. Katram klosterim ir savs ik pa četriem gadiem brālības vēlēts priors. Tāpat 1221. g. ģenerālkapituls nolēma, ka dominikāņu ordenim līdzīgi fransiskāņiem nevar piederēt nekādi īpašumi, izņemot klostera ēkas un baznīcas, bet dominikāņiem jādzīvo nabadzībā no žēlastības dāvanām.
Vēsture labot šo sadaļu
Neilgā laikā pēc Dominika nāves dominikāņi iespiedās Dānijā, Zviedrijā, Prūsijā, Polijā, kristīdami pagānus un sprediķodami; sv. Hiacints 35 gadu ilgā misijas ceļojumā devās pāri Ziemeļeiropai uz Tatāriju, Tibetu un Ķīnu. Tāpēc jau 1252. gadā pāvests varēja kādā vēstulē teikt, ka dominikāņi sprediķo "saracēņiem, grieķiem, bulgāriem, sīriešiem, gotiem, armēņiem, žīdiem, tatāriem, ungāriem". Ordenis ātri izplatījās visās katoliskajās zemēs, tam bija liela loma Baznīcas uzplaukumā. Ordeņa brāļi darbojās kā Dieva Vārda sludinātāji, augstskolu pasniedzēji, misionāri. Viņu vidū ir tādi izcili teologi kā sv. Alberts Lielais, sv. Akvīnas Toms un vairāki pāvesti.
1425. gadā pāvests piešķīra dominikāņiem tiesības iegūt nekustamo īpašumu un nodrošinātus ienākumu avotus.
No 14. gadsimta līdz 17. gadsimta vidum dominikāņiem bija daudz misiju Persijā, Indijā, Ķīnā un Āfrikā. Dominikāņi sekoja spāņu un portugāļu iekarotājiem Jaunajā pasaulē.
Dominikāņi ietekmēja arī viduslaiku teoloģiju, dominikāņi bija arī pazīstamie sholastiķi Alberts Lielais un Akvīnas Toms, dominikāņu rokās atradās arī daudzas katedras Parīzes, Oksfordas, Boloņas, Vīnes, Prāgas, un citās universitātēs. Tāpat dominikāņiem ir lieli nopelni Baznīcas mākslas attīstībā, Fra Bartolomeo un Fra Andželiko bija šī ordeņa brāļi.
Sākot ar 17. gadsimtu izglītības jomā dominikāņus sāk izspiest jezuīti. No abiem lielajiem ubagotāju ordeņiem — franciskāņiem un dominikāņiem — vispirms Latvijā parādījās dominikāņi, jo Bīskaps Alberts jau 1215. gadā Romā iepazinās ar sv. Dominiku IV Laterānas koncila laikā.
Zināmākie dominikāņi kultūras vēsturē labot šo sadaļu
- filozofs un teologs brālis Akvīnas Toms (1227.-1271.)
- mistiķis un sludinātājs Meistars Ekharts (vācu: Eckhart von Hochhelm) (1200.-1327.)[1][2][3]
Dominikāņi Latvijas teritorijā labot šo sadaļu
Arī pāvesta legāts Livonijā 1225. g., bīskaps Vilhelms no Modenas, bija dedzīgs dominikāņu ordeņa atbalstītājs. Laikam Vilhelma ierosināts, bīskaps Nikolajs jau 1234. gadā piešķīra dominikāņiem Rīgā pili, un vēlāk Vilhelms iecēla dominikāņu ordeņa brāli Heinrihu par Sāmsalas-Vīkas bīskapijas bīskapu. Dominikāņus Rīgā atbalstīja arī Rīgas domkapituls, kam 1210. — 1373. g. bija tie paši premonstriešu ordeņa statūti, kas dominikāņiem.
Pēc dominikāņu klostera dibināšanas Rīgā 13. gadsimta pirmajā pusē dominikāņi cēla arī savu Svētā Jāņa baznīcu, kas gan rakstos pirmoreiz minēta tikai 1312. gadā. Tāpat dominikāņiem bija savi klosteri arī Igaunijā, kas kopā ar pārējiem Livonijas dominikāņiem piederēja Dānijas, bet sākot ar 1476. gadu pamazām pieslējās Holandes kongregācijai.
Rīgas Svētā Jāņa baznīcas klosteri dominikāņi bija spiesti atstāt 1524. gada reformācijas protestantu īstenotās katoļu vajāšanas laikā. Vēl 1521. gadā dominikāņu klosteri atvēra Narvā, kur paglābās no Rīgas, Tērbatas un Rēveles konventiem padzītie brāļi.
Dominikāņi atgriezās Latvijas teritorijā 17. gadsimta beigās un apmetās Latgalē - Aglonā (1688. gadā), Pasienē (1694. gadā) un Rušonā (1766. gadā). 1822. gadā tie atgriezās arī Rīgā, lai kalpotu Sāpju Dievmātes baznīcā. 1868. gadā dominikāņu brāļi atkal tiek padzīti no Rīgas, bet 1893. gadā Aglonā bija palicis vairs tikai viens dominikānis.
Trešais dominikāņu ordeņa vēstures posms Latvijā sākās 1985. gada augustā, kad toreizējais Rīgas Garīgā semināra audzēknis Vilhelms Lapelis salika savus pirmos svētsolījumus.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Introducing Meister Eckhart, Michael Demkovich, OP, ISBN 978-0-7648-1507-2
- ↑ Stenfordas universitātes Filozofijas enciklopēdija (angliski)
- ↑ Misticisms Arhivēts 2012. gada 18. aprīlī, Wayback Machine vietnē. (latviski)