Vikipēdija

Diskurss

Diskurss (angļu: discourse) kognitīvajā psiholoģijā ir saistītu izteikumu, teikumu virkne, teksts ar pabeigtu domu. Termins parasti attiecināms uz "rakstu vai mutvārdu komunikāciju".[1] Turpinājumā 3 konkrētākas termina definīcijas:

  • Semantikā un diskursa analīzē: sarunas koncepta vispārinajums attiecībā uz visām modalitātēm un kontekstiem.
  • „Kodētu lingvistisku lietojumu kopums, kas pievienots konkrētam sociālās prakses tipam (t.i., legālais diskurss, medicīniskais diskurss, reliģiskais diskurss).”[2]
  • Pēc Mišela Fuko un viņa iedvesmotajiem sociālajiem teorētiķiem: diskurss ir „zīmju secību būtība, kurā šīs zīmju secības pārtop par apgalvojumiem (énoncé).” "[3] Apgalvojums (l'énoncé — bieži tulkots kā „paziņojums”) nav zīmju kopība, bet gan abstrakta matērija, kas ļauj zīmēm asignēt atkārtojamās attiecības ar objektiem, subjektiem un citiem apgalvojumiem.[3] Tādējādi, diskurss veido attiecību secības ar objektiem, subjektiem un citiem apgalvojumiem. Ar diskursīvo veidošanu apzīmē likumsakarības, kas producē diskursus. Fuko izmantoja diskursīvās veidošanas konceptu, analizējot lielas zināšanu jomas, piemēram, politisko ekonomiju vai dabas vēsturi.[4]

Diskursu, tā pirmajā nozīmē, pēta korpusa lingvistika. Otrās un trešās nozīmes diskursa analīzēšanu veic visdažādākās tradīcijas, kas pēta attiecības starp valodu, struktūru un starpniecību, ieskaitot socioloģiju, feminismu, antropoloģiju, etnogrāfiju, kultūras studijas, literatūras teoriju un zinātnes filosofiju. Šajās pētīšanas nozarēs „diskursa” jēdziens pats par sevi ir diskursa subjekts, tas ir, tas, kas tiek apspriests, balstoties uz specializētām zināšanām. Diskursu var izskatīt multimodālajās un/vai multimediālajās komunikācijas formās, ieskaitot mutvārdu, rakstu un zīmju valodas izmantošanu dažādos kontekstos, sākot ar mutvārdu vēsturi un beidzot ar īsziņu pastarpinātu sarunu vai mācību grāmatām.

Diskursi, būdami komunikācijas tekstu krājumi, veido gan iekšējās attiecības, gan arī ārējās attiecībā uz citiem diskursiem. Tādējādi, diskurss nav lokāli izolēts, drīzāk to sastāda interdiskurss un interdiskursivitāte.

Humanitārajās zinātnēs labot šo sadaļu

Humanitārajās zinātnēs un brīžiem sociālajās zinātnēs, “diskurss” ir attiecināms uz formālu domāšanas veidu, ko var izpaust ar valodu. Šo terminu lieto arī lai apzīmētu sociālās normas, kuras nosaka, ko var teikt par konkrētu tēmu, vai, pēc Džudītes Butleres formulējuma, “pieļaujamās runas robežas” — vai iespējamo patiesību.

Ir apliecināts, ka diskursi ietekmē mūsu uzskatus attiecībā uz visām lietām. Ir neiespējami izvairīties no diskursa. Piemēram, divus atšķirīgus diskursus var izmantot attiecībā uz kādu partizānu kustību, aprakstot tās dalībniekus vai nu kā “brīvības cīnītājus”, vai arī kā “teroristus”. Citiem vārdiem sakot, izvēlētais diskurss nodrošina ar vārdu krājumu, izteicieniem un, iespējams, arī ar komunikācijai vajadzīgo stilu.

Diskursi ir iestrādāti dažādos retoriskajos žanros un metažanros, kas ierobežo un pieļauj diskursus. Tas ir, valoda runā par valodu, piemēram, Amerikāņu psiholoģiskās asociācijas Garīgo traucējumu diagnostiskā un statistiskā rokasgrāmata norāda, kādiem terminiem jābūt izmantotiem, runājot par garīgo veselību, tādējādi pastarpinot nozīmes un diktējot psiholoģijas un psihiatrijas profesionāļu darbības normas.[5]

Diskurss ir cieši saistīts ar dažādām varas un valsts teorijām, vismaz tik ilgi, kamēr diskursu definēšana nozīmē realitātes definēšanu. Šī diskursa koncepcija lielākā mērā ir atvasināta no franču filosofa Mišela Fuko darbiem (sk. tālāk).

Modernisms labot šo sadaļu

Modernie teorētiķi fokusējās uz rezultāta sasniegšanu un ticēja dabas un sociālo likumu eksistencei. Pēc viņu domām, šie likumi varētu būt universāli izmantojami, lai radītu zināšanas un tādējādi labāk izprastu sabiedrību.[6] Modernisma teorētiķi bija nodarbināti ar patiesības un realitātes meklējumiem. Viņi tiecās izstrādāt teorijas, kas saturētu drošticamību un paredzamību.[7] Tāpēc, modernisma teorētiķi izskatīja diskursu kā radniecīgu runāšanai vai runāšanas veidam, un saprata, ka diskursam piemīt funkcionalitāte.[8] Diskursa un valodas transformācijas tiek piedēvētas progresam vai nepieciešamībai radīt jaunus vai „precīzākus” vārdus, lai aprakstītu jaunus atklājumus, izpratnes vai interešu jomas.[8] Mūsdienās valodu un diskursu nošķir no varas un ideoloģijas. Tie tiek konceptualizēti kā „dabiski” veselā saprāta izmantošanas vai progresa produkti.[8] Turpmāk, modernisms izraisīja liberālo diskursu parādīšanos, piemēram, tiesību, vienlīdzības, brīvības un taisnīguma diskursa. Tomēr, pēc Renjēra, šajā retorikā noslēptajai nevienlīdzībai neizdevās skaidrot atšķirības.[9]

Strukturālisms labot šo sadaļu

Strukturālisma teorētiķi, tādi kā Ferdinands de Sosīrs un Žaks Lakāns apgalvo, ka visas cilvēka darbības un sociālie veidojumi ir saistīti ar valodu un, ka tos var saprast kā saistītu elementu sistēmas.[10] Tas nozīmē, ka „sistēmas individuālajiem elementiem ir nozīme tikai tad, kad tos uzskata par saistītiem ar veselu struktūru, un to, ka struktūras ir saprotamas kā patstāvīgas, pašregulējošas un pašpārveidojošas vienības.”[11] Citiem vārdiem sakot, struktūra pati par sevi nosaka nozīmi, jēgu un sistēmas individuālo elementu funkciju. Strukturālisms ir veicis svarīgu ieguldījumu mūsu izpratnē par valodu un sociālajām sistēmām. Sosīra valodas teorija izceļ jēgas un nozīmes izšķirošo lomu plašāk strukturējot cilvēka dzīvi.[10]

Postmodernisms labot šo sadaļu

Pēc modernisma ēras uztvertām robežām, parādījās postmodernisma teorija.[6] Postmodernisma teorētiķi noraidīja modernistu pieņēmumus par to, ka ir viena teorētiskā pieeja, kas skaidro visus sabiedrības aspektus.[7] Postmodernisma teorētiķi drīzāk bija ieinteresēti indivīdu un grupu pieredzes daudzveidības izskatīšanā un uzvēra atšķirības pār līdzībām un kopējo pieredzi.[8]

Atšķirībā no modernisma teorijas, postmodernisma teorija ir mainīgāka un pieļauj individuālās atšķirības, noraidot sociālā likuma jēdzienu. Postmodernisma teorētiķi novirzījās prom no patiesības meklējumiem. Tā vietā, viņi meklēja atbildes uz to, kā patiesības tiek veidotas un uzturētas. Postmodernisti apgalvoja, ka patiesības un zināšanas ir daudzveidīgas, kontekstuālas un vēsturiski veidojušās caur diskursiem. Tāpēc, postmodernie pētnieki uzsāka tekstu, valodas, politikas un prakses diskursu analīzi.[8]

Franču sociālais teorētiķis Mišels Fuko diskursa jēdzienu izstrādāja savos agrīnajos darbos, sevišķi darbā Zināšanu arheoloģija (1972). Darbā Diskursīvās cīņas sociālajā labklājībā: pusaudžu maternitātes kontrolpārbaude ,[12] Iara Lesa apkopo Fuko diskursa definīciju kā “domu sistēmas, kas sastāv no idejām, attieksmēm, darbības virziena, pārliecībām un darbībām, kuras sistēmiski konstruē subjektus un pasaules, par kurām tiek runāts.” Fuko seko līdzi diskursa lomai plašākos leģitimācijas un varas sociālajos procesos, apkopojot esošo patiesību konstrukciju, proti, kā tās tiek uzturētas un kādas varas attiecības šīs patiesības sevī ietver.” Vēlāk Fuko teorizēja, ka diskurss ir medijs, caur kuru varas attiecības producē runas subjektus.[8] Fuko (1977, 1980) apgalvoja, ka vara un zināšanas ir savstarpēji sasistītas, un tāpēc katras cilvēku attiecības ir varas cīņa un varas pārrunas. Turklāt, Fuko apgalvoja, ka vara vienmēr ir klātesoša un var gan producēt, gan apspiest patiesību.[8] Pēc Fuko domām, diskurss ir attiecināms uz varu, kad tas darbojas saskaņā ar izņēmuma noteikumiem. Tāpēc, diskursu kontrolē objekti, par ko var runāt; rituāls, kur un kā kāds var runāt; un previliģētie, kas drīkst runāt.[13] Raksturojot varas — zināšanu frāzes, Fuko apgalvoja, ka zināšanas reizē rada varu un ir varas radītas. Objekts kļūst par “tīkla mezglu”. Darbā Zināšanu arheoloģija Fuko izmanto grāmatas piemēru, lai ilustrētu tīkla mezglu. Grāmata nav izveidota no lappusē saliktajiem individuāliem vārdiem, kur katram ir sava nozīme, bet drīzāk “ir iesaistīta atsauču sistēmā attiecībā uz citām grāmatām, citiem tekstiem, citiem teikumiem.” Šīs grāmatas jēga ir saistīta ar lielāku, visaptverošu zināšanu un ideju tīklu, pie kura tā ir attiecināma.

Feminisms labot šo sadaļu

Feministes izpētīja sarežģītas attiecības, kas eksistē starp varu, ideoloģiju, valodu un diskursu.[14] Feminisma teorija spriež par “dzimtes īstenošanu” un/vai “dzimtes pasniegšanu”.[15] Tiek pieņemts, ka dzimte ir nevis pašu personu pārziņā, bet gan viņu uzvedību pārziņā, kam sabiedrības locekļi piedēvē dzmtes jēgu. “ Būt par vīrieti vai sievieti nozīmē un iekļauj attiecīgu dzimtes uzvedību esamību. Šīs dzimtei attiecīgās uzvedības tiek uzskatītas par daļu no paškoncepcijas, ko indivīdi atklāj citiem. Regulāri atkārtojoties, šīs uzvedības var internalizēt kā “mani”, tas nozīmē, ka dzimte nejūtas kā pasniedzama vai sasniegums attiecībā uz aktoru, tā vienkārši jūtas kā viņas vai viņa “dabiskais” uzvedības veids.”[16] Femīnisma teorētiķi ir veikuši mēģinājumus nodalīt subjektu no „subjektivitātes”. Kriss Vīdons, viens no labāk zināmajiem feminisma posstrukturālās tradīcijas ietvaros strādājošajiem zinātniekiem, ir centies integrēt individuālo pieredzi un sociālo varu subjektivitātes teorijā.[17] Vīdons definē subjektivitāti kā „apzinātas vai neapzinātas indivīda domas un emocijas, viņas pašsajūtu un veidus, kā viņa izprot sevi attiecībā uz pasauli.”[17] Džudite Butlere, vēl viena labi zināma posstrukturālisma feminisma zinātniece, skaidro, ka dzimtes pasniegšana piedāvā nopietnu ieguldījumu konceptuālajā izjaukšanās procesu izpratnē. Viņa apgalvo, ka apvērsums notiek ar identitātes pieņemšanas palīdzību. Turklāt, šī identitāte tiek atkārtota virzienos uz priekšu un atpakaļ, kā rezultātā varas dominējošo formu sākotnējie mērķi tiek nobīdīti.[18]

Piezīmes un atsauces labot šo sadaļu

Atsauces labot šo sadaļu

  1. ↑ Compact Oxford Dictionary, Thesaurus and Wordpower Guide [2001], Oxford University Press, New York
  2. ↑ Larry Marks. «A Little Glossary of Semantics». revue-texto.net, June 2001. Skatīts: 25 Mai 2011.
  3. ↑ 3,0 3,1 M. Foucault. L'Archéologie du savoir. Paris : Éditions Gallimard, 1969.
  4. ↑ M. Foucault. The order of things. Pantheon, 1970. ISBN 0415267374.
  5. ↑ Catherine F. Schryer and Philippa Spoel. Genre Theory, Health-Care Discourse, and Professional Identity Formation. Journal of Business and Technical Communication 2005; 19; 249 http://jbt.sagepub.com/cgi/content/abstract/19/3/249
  6. ↑ 6,0 6,1 J. Larrain (1994). Ideology and cultural identity: Modernity and the third world presence. Cambridge: Polity Press.
  7. ↑ 7,0 7,1 Steven Best & Douglas Kellner. The postmodern turn. The Guilford Press, 1997. ISBN 1572302216.
  8. ↑ 8,0 8,1 8,2 8,3 8,4 8,5 8,6 Strega, 2005
  9. ↑ Regnier, 2005
  10. ↑ 10,0 10,1 D. Howarth. Discourse. Philadelphia, Pa. : Open University Press, 2000. ISBN 0335200702.
  11. ↑ D. Howarth. Discourse. Philadelphia, Pa. : Open University Press, 2000. 17. lpp. ISBN 0335200702.
  12. ↑ I. Lessa (2006). "Discoursive struggles within social welfare: Restaging teen motherhood". British Journal of Social Work 36 (2): 283–298. doi:10.1093/bjsw/bch256.
  13. ↑ M. Foucault. Archaeology of knowledge. New York : Pantheon, 1972. ISBN 0415287529.
  14. ↑ Strega, 2005.
  15. ↑ Cameron, 2001.
  16. ↑ Cameron, 2001, at 171.
  17. ↑ 17,0 17,1 Weedon, 1987.
  18. ↑ Lessa, 2006.

Literatūra labot šo sadaļu

  • M. Foucault. "Two Lectures," in Colin Gordon, ed., Power/Knowledge: Selected Interviews. New York : Pantheon, 1980.
  • Research as resistance: Critical, indigenous and anti-oppressive approaches.(2005). In Brown L. A., Strega S. (Eds.), Toronto: Canadian Scholars' Press.
  • S. Strega (2005). The view from the poststructural margins: Epistemology and methodology reconsidered. In L. Brown, & S. Strega (Eds.), Research as resistance (pp. 199—235). Toronto: Canadian Scholars' Press.
  • J. Sunderland. Gendered discourses. New York : PalgraveMacmillan, 2004.

Ārējās saites labot šo sadaļu


Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Diskurss&oldid=3971869"