Dainis Īvāns
Dainis Īvāns (dzimis 1955. gada 25. septembrī Madonā) ir latviešu žurnālists un politiķis. Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs (1988—1990), LSDSP priekšsēdētājs (2002—2005).[1]
| Dainis Īvāns | |
|---|---|
 | |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1955. gada 25. septembrī Madona, Latvijas PSR (tagad  Latvija) |
| Tautība | latvietis |
| Politiskā partija |
DCP LSDSP (1998—pašlaik) |
| Dzīvesbiedrs(-e) | Elvīra Hrščenoviča |
| Profesija | filologs |
| Augstskola | LVU |
Dzīvesgājums labot šo sadaļu
Dzimis 1955. gadā Madonā. Mācījās Madonas 1. vidusskolā, studēja Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē. Sākotnēji strādāja par latviešu valodas un literatūras skolotāju un Teātra muzeja līdzstrādnieku, vēlāk bija Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā. Kopš 1979. gada publicēja rakstus par teātri un literatūru, bija Latvijas televīzijas literāro un teātra raidījumu autors un redaktors.[2] 1982. gadā publicēts Īvāna rakstīts nekrologs Leonīdam Brežņevam.[3]
1986. gadā Īvāns sāka strādāt žurnālā "Skola un Ģimene", rakstīja par vides aizsardzības un nacionālās identitātes saglabāšanas tēmām lakrakstos "Skolotāju Avīze" un "Padomju Jaunatne". Lielu polularitāti ieguva viņa un Artūra Snipa laikrakstā "Literatūra un Māksla" publicētais raksts "Par Daugavas likteni domājot" pret Daugavpils HES būvi, kas saņēma Žurnālistu savienības 1986. gada balvu par gada aktuālāko publicistiku. 1987. gadā Dainis Īvāns bija viens no sabiedrības kampaņas par Daugavas ielejas virs Daugavpils (Daugavas loku) saglabāšanu, kas beidzās ar Latvijas PSR valdības publisku atteikšanos no spēkstacijas celtniecības.[2] Dainis Īvāns uzstājās 1988. gada 7. oktobra manifestācijā Mežaparka estrādē un 1988. gada 9. oktobrī tika ievēlēts par Latvijas Tautas frontes priekšsēdētāju. 1990. gadā viņš kļuva par Latvijas Republikas Augstākās padomes deputātu un Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmo vietnieku, 1992. gada februārī atkāpās no šā amata.
Vēlāk bija laikraksta "Neatkarīgā Cīņa" komentētājs un kultūras nodaļas vadītājs, laikraksta "Literatūra. Māksla. Mēs" redaktors, TV programmas "Laikmeta pieskāriens" vadītājs.[2] 1998. gadā iestājās LSDSP, bija partijas priekšsēdētājs no 2002. līdz 2005. gadam, vēlāk LSDSP priekšsēdētāja vietnieks. No 2001. gada līdz 2009. gada jūnijam D. Īvāns bija Rīgas domes deputāts, Kultūras, mākslas un reliģijas lietu komitejas, vēlāk Vides komitejas vadītājs.
Īvāns sarakstījis scenārijus vairākām dokumentālajām filmām: "Gaismas atgriešanās" (1993), "Astoņas zvaigznes" (2017), "Dziesmuvara" (2018), "Mans zelts" (2020). Īvāns ir arī teksta autors — dokumentālajām filmām "Baltijas sindroms II" (1993), "Atmodas antoloģija" (2013), "Dziesmuvara" (2018), "Mans zelts" (2020).
Apbalvojumi un pagodinājumi labot šo sadaļu
- Triju Zvaigžņu ordenis, III šķira (1995)
- 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme
- LZA goda loceklis (2013)[4]
Bibliogrāfija labot šo sadaļu
- "Domu Daugava. Sirdsdaugava" (1989; kopā ar A. Snipu),
- "Gadījuma karakalps" (1994),
- "Eida pirtiņā" (1999),
- "Tautas fronte Rietumos" (2001),
- "Mednieka smaids" (2000),
- "Līdzi vējiem" (2001).
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ LSDSP vadīs Dainis Īvāns tvnet.lv 2002. gada 24. novembrī
- ↑ 2,0 2,1 2,2 Dainis ĪVĀNS, Žurnālists, sabiedrisks un politisks darbinieks[novecojusi saite] no Pēteris Apinis, "100 Latvijas personību" (2006)
- ↑ «Daiņa Īvāna nekrologs Leonīdam Brežņevam - Latvijas Nacionālā fronte - Laikraksts "DDD"» (lv-LV). Skatīts: 2019-10-31.
- ↑ lza.lv
Ārējās saites labot šo sadaļu
- Biogrāfija gramata21.lv
- Dainis Īvāns filmas.lv
- IMDb profils (angliski)
 | Šī ar Latviju saistītā cilvēka biogrāfija ir nepilnīga. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |