Dabiskais pavadonis

Dabiskais pavadonis ir dabīgi veidojies astronomisks objekts, kas riņko pa orbītu ap kādu konkrētu planētu, lai gan arī pašas planētas var uzskatīt par centrālā ķermeņa (zvaigznes) pavadoņiem. Pazīstamākais dabīgais pavadonis ir Zemes pavadonis — Mēness. Pavadoņi var būt arī pundurplanētām un asteroīdiem. Pavadoņi ir arī Piena Ceļam (ticami, ka arī citām galaktikām), ko sauc par pundurgalaktikām.

Pavadoņu lieluma apakšējā robeža nav noteikta. Par pavadoni tiek uzskatīts katrs objekts, kuram ir noteikta orbīta. Augšējā robeža arī ir nenoteikta, bet pavadonis parasti ir daudz mazāks par tā orbītas centrālo ķermeni, turpretim ja to masas ir līdzīgas, tad šo sistēmu sauc par dubultsistēmu.

Vēsture labot šo sadaļu

Pirmoreiz "pavadoņa" jēdzienu izmantoja Johanness Keplers darbā "Narratio de Iovis Satellitibus", kas tika publicēts 1611. gadā Frankfurtē.^[1] Šī termina sinonīms ikdienas dzīvē ir vārds "mēness".

Starp astronomiem pastāv viedoklis, ka par pavadoni ir jāuzskata objekts, kas rotē ap centrālo ķermeni (zvaigznes,^[2] planētas, pundurplanētas vai asteroīda) tā, lai sistēmas baricentrs, kas sastāv no šī objekta un centrālā ķermeņa, atrodas centrālā ķermeņa iekšpusē. Ja baricentrs atrodas ārpus centrālā ķermeņa, objekts nav jāuzskata par pavadoni, bet gan par sistēmas sastāvdaļu, kas sastāv no divām vai vairākām planētām (punduru planētām, asteroīdiem). Tomēr Starptautiskā Astronomijas savienība (SAS) vēl nav devusi precīzu pavadoņa definīciju, paziņojot, ka tas tiks izdarīts vēlāk.^[3] Jo īpaši SAS turpina oficiāli uzskatīt Haronu par Plutona pavadoni.

Dabisko pavadoņu nosaukšana labot šo sadaļu

Kad tiek atklāts dabiskais pavadonis, tam tiek piešķirts apzīmējums un numurs, vēlāk arī savs nosaukums. Saskaņā ar tradīciju, pavadoņa atradējam ir tiesības izvēlēties šo vārdu. Viņa ierosinātajiem vārdiem jāatbilst iepriekš atklātajiem debess ķermeņa pavadoņiem, ap kuriem viņš griežas. Vēsture zina divus izņēmumus no vārda kā atklājēja izvēles tradīcijas: pirmo septiņu Saturna pavadoņu un arī četru Urāna pavadoņu nosaukumus piešķīra Džons Heršels, astronoma Viljama Heršela dēls, un Jupitera pavadoņiem, kurus atklāja no 1892. līdz 1974. gadam un kuri palika nenosaukti atklājēji, vārdus piešķīra SAS 1975. gadā .^[1]

Kopš 1919. gada SAS regulē pavadoņu vārdu piešķiršanu, un kopš 1973. gada darbojas tās izveidotā planētu sistēmas nomenklatūras darba grupa (WGPSN).^[1]

Tiek piemērota šāda nosaukšanas procedūra. Par jauna pavadoņa atrašanu tiek ziņots Astronomisko telegrammu centrālajam birojam Kembridžā, kas tam piešķir pagaidu apzīmējumu (piemēram, S / 2017 S1 Saturna pavadonim) un apkārtrakstā izsūta informāciju par atklājumu. Īpašais nosaukums tiek piešķirts pēc tam, kad pavadoņa orbītas elementi ir noteikti pietiekami precīzi. Atklājēja ierosināto nosaukumu iesniedz WGPSN apspriešanai, un pēc apspriešanas tas tiek iesniegts SAS Izpildkomitejai un Ģenerālajai asamblejai galīgai apstiprināšanai.

Lielākā daļa pavadoņu vārdu ir aizgūti no grieķu un romiešu mitoloģijas; izņēmumi ir Urāna pavadoņi, kuru nosaukumi aizgūti no Šekspīra lugām un Aleksandra Poupa pāvesta dzejoļa “Čokurošanās”, kā arī neregulārie Saturna pavadoņi, kuriem tiek izmantoti nosaukumi (galvenokārt milži) no inuītu, gallu un skandināvu mitoloģijas.

Pavadoņu pavadoņi labot šo sadaļu

Pavadoņiem var būt arī savi pavadoņi, taču vairumā gadījumu galvenā ķermeņa paisuma spēki šādu sistēmu padarītu nestabilu. Bija spekulācijas par pavadoņa klātbūtni Mēnesim, Rejai un Japetam, bet dabiskas izcelsmes pavadoņi tiem netika atklāti.