Cilvēka ģeogrāfija
Cilvēka ģeogrāfija ir ģeogrāfijas nozare, kas pēta modeļus un procesus, kas nosaka cilvēka mijiedarbību ar vidi, īpaši pievēršot uzmanību cilvēka aktivitātes telpiskajai izplatībai uz Zemes virsmas.
Cilvēka ģeogrāfijas galvenais uzsvars nav uz Zemes fizisko ainavu (sk. fiziskā ģeogrāfija), taču tā ir cieši saistīta ar to, jo cilvēku aktivitātes lielā mērā nosaka tieši fiziskās ģeogrāfijas aspekti. Šajā ziņā aizvien lielāko lomu kā tilts starp abām zinātnes nozarēm ieņem vides ģeogrāfija. Cilvēka ģeogrāfija ir metodoloģiski daudzveidīga un lieto gan kvalitatīvās metodes, gan kvantitatīvās metodes, tai skaitā gadījumu izpēti (case study), statistisko analīzi u.c.
Par cilvēka ģeogrāfijas kā disciplīnas izveidotājiem uzskata Aleksandru Humboltu, kas pētīja cilvēka un vides mijiedarbības aspektus, kā arī Frīdrihu Ratcelu.
Cilvēka ģeogrāfijas paradigmas vēsture labot šo sadaļu
Cilvēka ģeogrāfijā paradigmas laika gaitā ir mainījušās.
Aptuveni līdz 1900. gadam cilvēka ģeogrāfija kā zinātne bija aizmetņa stadijā. Pasaules atklāšanas un sākotnējo pētījumu gaitā tika uzkrāti dati un to analīze tikai sākās. Tika dibinātas ģeogrāfijas pētniecības institūcijas un pētniecības biedrības.
Pēc ģeogrāfijas zinātnes nostabilizēšanās aizvien intensīvāk tika meklēts skaidrojums jau savāktajiem un aizvien jaunajiem datiem. Cilvēka ģeogrāfijā tika analizēta tautu veidošanās, apdzīvojuma un apmetņu struktūra, saimnieciskās attiecības, pārsvarā visam meklējot un atrodot skaidrojumu fiziskajā ģeogrāfijā (vides determinisms). Piemēram, tika skaidrots, ka lielais karstums tropos veicina vietējo iedzīvotāju slinkumu. Diemžēl šāda ideoloģija nereti palīdzēja autoritāru uzskatu nesējiem, piemēram nacionālsociālistiem Vācijā. Par spīti pieaugošajai kritikai vides determinisms kā paradigma eksistēja aptuveni līdz 1969. gadam.
Ap 1945. gadu izveidojās pretēja paradigma, kas telpiskas struktūras centās pētīt ar matemātiskām metodēm. Viens no šīs paradigmas pamatlicējiem ir Valters Kristallers (Walter Christaller), kurš 1933. gadā ar matemātiskām metodēm analizēja cilvēku apmetņu izvietojumu, lielumu un skaitu.
Mūsdienās aktuālā paradigma attīsta tēzi par to, kā cilvēki paši veido savu uzskatu par vidi. Piemēram, Zemes iedalījums reģionos (reģionalizācija) bieži vien ir balstīts tikai uz tradīciju, piemēram, termins "Austrumeiropa" balstīts uz sabiedrības uzskatu, nevis dabiskām robežām. Cilvēki savā ikdienā veido paši savu un visas sabiedrības uzskatu par ģeogrāfiju, pērkot noteiktus produktus, veidojot mārketinga kampaņas. Piemēram, Londona kļūst par pasaules finanšu centru un Milāna — par vienu no modes centriem tajā brīdī, kad sabiedrība tā uzskata un rīkojas, izejot no šādiem principiem. Tādējādi cilvēki ar savu rīcību nosaka saimniecisko un sociālo struktūru tādās pasaules vietās, kur viņi nekad pat nav bijuši.