Bješankoviči
Bješankoviči (baltkrievu: Бешанковічы) ir pilsētciemats Vitebskas apgabalā, Baltkrievijā un Bješankoviču rajona administratīvais centrs. Pilsētciemats izvietojies Daugavas tecējuma vistālākajā dienvidu punktā lejpus Krivinkas ietekai Daugavā, tās kreisajā krastā. Atrodas 51 km no Vitebskas, 85 km no Polockas un 211 km no Minskas.
| Bješankoviči | |||
|---|---|---|---|
| Pilsētciemats | |||
| Бешанковічы, Бешенковичи | |||
 | |||
| |||
  Bješankoviči  Bješankoviči | |||
| Koordinātas: 55°02′N 29°27′E / 55.033°N 29.450°EKoordinātas: 55°02′N 29°27′E / 55.033°N 29.450°E | |||
| Valsts |
 Baltkrievija | ||
| Apgabals | Vitebskas apgabals | ||
| Rajons | Bješankoviču rajons | ||
| Pirmoreiz minēta | 1447. vai 1460. gadā | ||
| Pilsētas tiesības | 1634. gadā | ||
| Augstums | 142 m | ||
| Iedzīvotāji (2024)[1] | |||
| • kopā | 6 904 | ||
| Laika josla | MSK (UTC+3) | ||
| Pasta indekss | 211361 | ||
| Tālruņu kods | (+375) 2131 | ||
| Mājaslapa |
www | ||
 Bješankoviči Vikikrātuvē | |||
Vēsture labot šo sadaļu
Uzskata, ka pa Daugavu gar Bješankovičiem esot vedis ceļš "no varjagiem uz grieķiem". Leģenda vēsta, ka apdzīvotā vieta sākotnēji esot atradusies Daugavas kreisajā krastā — vietā, kur pašlaik atrodas Miļkaviču ciems. Vēlāk apdzīvotā vieta izveidojās 6,5 km lejup pa straumi, kur tā atrodas līdz mūsdienām.[3]
Polijas-Lietuvas sastāvā labot šo sadaļu
Bješankoviči pirmoreiz rakstītos avotos minēti, kad Lietuvas dižkungs Kazimirs IV Jagellons pateicībā par sievas Austrijas Elizabetes izglābšanu no slīkšanas 20. jūlijā pravieša Elijas godam lika uzbūvēt 6 baznīcas Daugavas, Dņepras un Sožas krastos: Bješankovičos, Vitebskā, Mogiļevā, Oršā, Kričavā un Čerikavā. Vēsturnieks Aļaksejs Sapunovs uzskata, ka tas noticis 1447. gadā,[4] savukārt Vosips Turčinovičs min 1460. gadu.[5]
Ap 1490. gadu Kazimirs IV to nodeva lēnī muižniekam Sokolinskim, kura dzimta to pārvaldīja vairāk kā 100 gadu garumā. 1534. gadā Bješankoviču ciemā atradās 34 sētas. 1605. gadā ciems nonāca Jazersku dzimtas, 1615. gadā Oršas maršala Mikolaja Adravonža, bet 1630. gadā — Viļņas vaivada Kazimira Leona Sapjehas valdījumā.
Sapjehas vadībā apdzīvotā vieta strauji attīstījās, un jau 1634. gadā Bješankovičiem piešķīra Magdeburgas tiesības. Šajā laikā pilsētā sāka celt pirmos mūra namus un preču tirdzniecības nodrošināšanai izveidoja vienu no Daugavas lielākajām upju ostām, no kuras preces izveda uz Rīgu. Ostas darbība ļāva pilsētā divreiz gadā noturēt gadatirgus, no kuriem pazīstamākais bija Petrapavlavska, kas ik gadu sākās Svētā Pētera un Pāvila dienā 29. jūnijā un ilga 4 nedēļas. To apmeklēja 4 līdz 5 tūkstoši cilvēku. 1650. gadā Kazimirs Leons Sapjeha finansēja Romas katoļu baznīcas celtniecību.
Pēc Kazimira Leona Sapjehas nāves 1656. gadā Bješankovičus mantoja viņa māsīca Hanna Sapjeha. Caur viņas un Staņislava Naruševiča laulībā dzimušo Jānu Teodoru, 17. gadsimta beigās pilsēta nonāca Jana Jaceka Oginska īpašumā, kura laikā pilsētā uzbūvēja pirmos īres namus.
1708. gadā, Ziemeļu kara laikā, Bješankovičos stacionēja Krievijas Impērijas armiju un cars Pēteris I trīsreiz apmeklēja pilsētu un uzturējās vietējā klosterī. 1708. gada martā Bješankovičos noturēja krievu un poļu militāro padomi, kuras laikā Pētera I vadībā izstrādāja dokumentu "Gatavošanās kaujai šajā laikā", kurā apkopoja kaujās pret zviedriem gūto pieredzi un ko izmantoja cīņas pieredzes studijās Krievijas kara skolās.
18. gadsimta vidū Bješankovičos atradās 1500 namu, attīstīta bija keramikas, ziepju un dakstiņu ražošana, darbojās viesnīca.
1762. gada 2. februāra vēstulē muižnieks Mihals Kazimirs Oginskis atbrīvoja pilsētas iedzīvotājus no visiem pienākumiem pret zemes kungu, izņemot dzirnu klaušas. Viņš uzbūvēja muižas pili, ap kuru izveidoja parku ar svešzemju augu stādījumiem, dīķiem un saimniecības ēku ansambli.
.jpg)
Pēc 1. Polijas-Lietuvas dalīšanas 1772. gadā Bješankoviču daļa Daugavas labajā krastā — Zadvinska (Aizdaugava) ar 500 namiem nonāca Krievijas Impērijas sastāvā. Abu valstu robeža gāja pa Daugavu, kuras krastos uzbūvēja muitu.
1783. gadā Oginskis atteicās no tiesībām uz Bješankovičiem par labu Joahimam Hreptovičam, kura dzimtas īpašumā tā atradās līdz 20. gadsimta sākumam. 1785. gadā Bješankoviču Polijas-Lietuvas daļā atradās 1000 dzīvojamo namu, darbojās Romas katoļu un pareizticīgā baznīca. Pēc 1785. gada sākās pilsētas noriets, kā iemesls bija vairākkārtēji ugunsgrēki un muitas pārcelšana uz Polocku un Talačinu.
Krievijas Impērijas sastāvā labot šo sadaļu
.jpg)
Pēc 2. Polijas-Lietuvas dalīšanas 1793. gadā Krievijas Impērijas sastāvā nonāca arī pilsētas lielākā daļa Daugavas kreisajā krastā. Krievijas varas iestādes pazemināja apdzīvotās vietas statusu līdz miestam. Bješankoviči atradās Vitebskas guberņas Ļepjeļas apriņķa sastāvā. Šajā laikā vairāk nekā ceturtdaļa iedzīvotāju nodarbojās tikai ar lauksaimniecību.
1812. gada kara laikā Bješankovičus no 11. jūlija līdz 20. oktobrim ieņēma franču karaspēks, un šeit vairākas dienas atradās Napoleona štābs. 1821. gada septembrī Bješankovičus vizitēja Krievijas Imperators Aleksandrs I, lai pārbaudītu krievu gvardi.
1868. gadā Bješankovičos bija 392 ēkas, tautskola, 2 miecētavas, alus darītava, 115 veikali, 17 ūdens un vējdzirnavas. 19. gadsimta vidū bruģēja pilsētas galvenās ielas. Kopš 1881. gada pa Daugavu no Ulas caur Bješankovičiem uz Vitebsku kursēja tvaikonis. 1897. gada tautskaite uzrādīja 4423 iedzīvotājus, no kuriem 3182 (71,9%) bija ebreji. Pilsētā bija 1099 dzīvojamās ēkas. Savukārt 20. gadsimta sākumā pilsētā bija 7 mūra un 1243 koka dzīvojamās mājas, pasts, telegrāfs, draudzes skola, 3 tautskolas, 127 veikali un slimnīca.
20. gadsimts labot šo sadaļu
.jpg)
1917. gada 26. novembrī pilsētā varu pārņēma boļševiki. Pēc vācu karaspēka 1918. gada februāra ofensīvas frontes līnija pārbīdījās līdz Bješankovičiem. Tā kā Vācija bija okupējusi lielu daļu Ļepjeļas apriņķa, tā izpildkomiteju uz laiku pārcēla uz Bješankovičiem.
1918. gada 25. martā Trešā konstitucionālā harta pasludināja Bješankovičus par Baltkrievijas Tautas Republikas sastāvdaļu. 1919. gada 1. janvārī Baltkrievijas Komunistiskās partijas I kongresa lēmums to noteica kā Baltkrievijas PSR teritoriju, tomēr 16. janvārī boļševiku varas iestādes Maskavā pilsētu kopā ar citām etniskajām baltkrievu teritorijām iekļāva Krievijas SFPR — vispirms Ļepjeļas (1919-1923), pēc tam Bačeikavas rajonā (1923-1924).
1922. gadā pilsēta cieta ugunsgrēkā, kurā nodega 90% pilsētas ēku.
1924. gadā pirmās Baltkrievijas PSR robežu grozījumu rezultātā Bješankoviči tika atgriezti Baltkrievijas PSR sastāvā. No 1924. līdz 1930. gadam bija Vitebskas apgabala Bješankoviču rajona centrs, bet kopš 1938. gada - pilsētciemats Vitebskas apgabalā.
Otrā pasaules kara laikā no 1941. gada 6. jūlija līdz 1944. gada 25. jūnijam pilsēta atradās Vācijas okupācijā. Ja 1939. gadā 26% (1119 cilvēki) pilsētas iedzīvotāju bija ebreji, tad, ierodoties ebreju bēgļiem no Polijas, to skaits pieauga līdz 2800 cilvēkiem. Bješankoviču geto nogalināja aptuveni 2900 ebrejus.
1966. gada 7. jūnijā Bješankoviču pilsētas teritorijā iekļāva Strelkas ciemu.[6]
Demogrāfija labot šo sadaļu
|
|
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| No 1939. līdz 2010. gadam iedzīvotāju skaits norādīts aptuveni.[7] | |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Q125194897.
- ↑ «Численность населения на 1 января 2023 г. и среднегодовая численность населения за 2022 год по Республике Беларусь в разрезе областей, районов, городов, поселков городского типа». belsat.gov.by. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023. gada 17. aprīlis. Skatīts: 2023. gada 5. augusts.
- ↑ Памяць: Гісторыка-дакументальная хроніка Бешанковіцкага раёна / БелСЭ; [Рэдкал.: І. П. Шамякін (гал. рэд.) і інш.; Мастак А. М. Хількевіч]. — Minska: БелСЭ імя П. Броўкі, 1991. — 423 с.: іл. — С. 18. — ISBN 5-85700-053-X.
- ↑ Витебская губерния: историко-географический и статистический обзор / Сост. по программе и под ред. В. М. Долгорукова. Вып. 1: История. Природа. Население. Просвещение. — Vitebska: Guberņas tipogrāfija, 1890. — [2], 387 с., [16] л. ил., цв. карт. — С. 32.
- ↑ Турчинович, И. В. Обозрение истории Белоруссии с древнейших времен / сочинение О. Турчиновича. — СПб.: издание В. А. Исакова, 1857. — XII, 303 с. — С. 115.
- ↑ Vitebskas apgabala strādnieku deputātu padomes izpildkomitejas lēmums datēts ar 1966. gada 7. jūniju // Likumu, Baltkrievijas PSR Augstākās Padomes Prezidija direktīvu, Baltkrievijas PSR Ministru padomes lēmumu un rīkojumu krājums. — 1966, Nr.22 (1142).
- ↑ А. В. Варивончик, С. Бересневич, Т. Абакумова и др. «Путеводитель по городам и районным центрам Республики Беларусь», Minska, ООО «Харвест», 2004, ISBN 985-13-2471-X