Vikipēdija

Balalaika

Balalaika (krievu: балалайка) ir krievu strinkšķināmais stīgu instruments ar raksturīgu trijstūrveida dobu koka korpusu, garš grifu un trim stīgām. Otrā un trešā stīga tiek skaņota unisonā, pirmā — kvartu augstāk. Tās garums ir no 600—700 milimetriem (prīmas balalaika) līdz 1,7 metriem (kontrabasa balalaika). Pieci iedalījumi uz grifa atbilst diatoniskajai skaņurindai.[1] Balalaikas bieži izmanto krievu tautas mūzikā un dejās.

Balalaika

Balalaika kopā ar harmonikām ir kļuvusi par krievu tautas mūzikas instrumentu un ir viens no plašāk pazīstamajiem krievu mūzikas instrumentiem pasaulē.

Vēsture labot šo sadaļu

Balalaikas agrīnie attēli liecina, ka tai bija no divām līdz sešām stīgām.[2][3] Agrāk kā balalaikas stīgas izmantoja dzīvnieku zarnas, kuras instrumenta spēlētājs varēja nospriegot pēc saviem ieskatiem.

Pirmais zināmais dokuments, kurā minēts šis instruments, datēts ar 1688 gadu.[4][5] Maskavas kremļa apsarga sardzes dežūras žurnālā ir ieraksts, ka diviem iereibušiem ļaudīm aizliedza spēlēt balalaiku.[6] Šis instruments minēts arī citos 1700. un 1714. gada dokumentos. 18. gadsimta sākumā šis termins parādījās ukraiņu dokumentos, kur tas minēts kā "Balabaika". Balalaika pieminēta Vasīlija Maikova 1771. gada poēmā "Jelisejs".[7] 19. gadsimta beigās balalaika pārtapa par trīsstūrainu instrumentu ar daudz īsāku grifu nekā tās Āzijas analogi.[1] Gadsimtiem ilgi tas bija populārs kā lauku iedzīvotāju mūzikas instruments, jo īpaši skomorohu,[8]sava veida neatkarīgo muzikālo jokdaru vidū, kuri ar savām melodijām izsmēja caru, Krievijas Pareizticīgo baznīcu un krievu sabiedrību kopumā.

1880. gados Vasilijs Andrejevs, tā laika Sanktpēterburgas mūzikas salonu profesionāls vijolnieks, ar vijoļu meistara V. Ivanova palīdzību izstrādāja to, kas kļuva par standartizētu balalaiku.[9][10] Viņš instrumentu sāka izmantot savos koncertos. Dažus gadus vēlāk Sanktpēterburgas amatnieks Paserbskis vēl pilnveidoja instrumentu. Andrejevs patentēja dizainu un aranžēja daudzas tradicionālās krievu tautas melodijas orķestrim. Šim instrumentam viņš arī komponēja virkni koncertskaņdarbu.[11]

Atsauces labot šo sadaļu

  1. ↑ 1,0 1,1 Ludvigs Kārkliņš. Mūzikas leksikons. Rīga : Izdevniecība RaKa, 2006. 17. lpp. ISBN 9984-15-803-9.
  2. ↑ «Balalaika: description of the instrument, structure, history, how it sounds, types». digital-school.net. Skatīts: 2024. gada 9. februāris.
  3. ↑ «Balalaika». ar.culture.ru. Skatīts: 2024. gada 9. februāris.
  4. ↑ «Balalaika: The most Russian of all folk musical instruments». www.rbth.com. Skatīts: 2024. gada 9. februāris.
  5. ↑ «Balalaika». www.macalester.edu. Skatīts: 2024. gada 9. februāris.
  6. ↑ «Balalaika orchestra offers glimpse of instruments, music». The Daily Progress. 2012. gada 28. septembris. Skatīts: 2012. gada 18. decembris.
  7. ↑ «Балалаечное исполнительство в Сибири: Опыт монографического исследования». books.google.com. Skatīts: 2024. gada 9. februāris.
  8. ↑ «Традиционные русские музыкальные инструменты, о которых вы должны знать». yavitrina.ru. Skatīts: 2024. gada 9. februāris.
  9. ↑ «Vasily Vasilievich Andreyev». www.spectroom.com. Skatīts: 2024. gada 9. februāris.[novecojusi saite]
  10. ↑ «Balalaika ensemble enchants D.C.». www.rbth.com. Skatīts: 2024. gada 9. februāris.
  11. ↑ Прохоров, А. М., ed. Большая Советская Энциклопедия. (tr. "Great Soviet Encyclopedia ") 3rd ed. Vol. 2. Москва: Советская Энциклопедия, 1970. pp. 16-17.

Ārējās saites labot šo sadaļu

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Balalaika&oldid=4048186"