Antons Ozols
Antons Ozols (1878. gada 24. jūlijs — 1956. gada 3. septembris) bija Latvijas jurists, politiķis un sabiedrisks darbinieks. Kristīgās nacionālās savienības biedrs. Bijis Latvijas kara ministrs (1928—1929) un tieslietu ministrs (1933—1934). Pēc Latvijas okupācijas devies trimdā.
| Antons Ozols | |
|---|---|
 | |
| Latvijas kara ministrs | |
|
Amatā 1928. gada 1. decembris — 1929. gada 9. decembris | |
| Prezidents | Gustavs Zemgals |
| Premjerministrs | Hugo Celmiņš |
| Priekštecis | Eduards Kalniņš |
| Pēctecis | Eduards Laimiņš |
| Latvijas tieslietu ministrs | |
|
Amatā 1933. gada 24. marts — 1934. gada 16. marts | |
| Prezidents | Alberts Kviesis |
| Premjerministrs | Ādolfs Bļodnieks |
| Priekštecis | Atis Ķeniņš |
| Pēctecis | Jānis Balodis |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1878. gada 24. jūlijā Veļķu pagasts, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad  Latvija) |
| Miršanas dati |
1956. gada 3. septembrī (78 gadu vecumā) Hempsteda,  ASV |
| Tautība | latvietis |
| Politiskā partija | Kristīgā nacionālā savienība |
| Profesija | jurists |
| Augstskola | Maskavas Ķeizariskā universitāte |
Dzīvesgājums labot šo sadaļu
Dzimis 1878. gada 24. jūlijā Veļķu pagasta "Sītēnos" lauksaimnieku Viļuma un Annas ģimenē. Mācījās Grotūžu pagasta skolā un Vecpiebalgas draudzes skolā, bet 1899. gadā pabeidza mācības Irlavas skolotāju seminārā. No 1900. līdz 1905. gadam bija skolotājs vācu Katrīnas skolā Pēterburgā, vēlāk bija Liepājas pilsētas skolas pārzinis. 1912. gadā kā eksterns pabeidza mācības Liepājas Nikolaja ģimnāzijā. 1915. gadā pabeidza studijas Maskavas Ķeizariskās universitātes (tagad — M. Lomonosova Maskavas Valsts universitāte) Juridiskajā fakultātē.[1] Maskavā kļuvis par latviešu studentu korporācijas Fraternitas Moscoviensis biedru.
Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā mobilizēts Krievijas impērijas armijā, ieņēma dažādus amatus kara tiesā līdz 1917. gadam. No 1916. gada 2. novembra bijis zvērināta advokāts palīgs Maskavā. No 1917. gada (citos avotos – 1918. gada sākuma) bija miertiesnesis Ļipeckā, arī šīs pilsētas domes vadītāja vietnieks un Ļipeckas kūrorta direktors. 1919. gadā atgriezās Latvijā un jūlijā iecelts par Rīgas apgabaltiesas prokurora kameras biedru. Bermontiādes laikā apgabaltiesas namu apšaudīja, Ozolu ievainoja dienesta pienākumu pildīšanas laikā. 1920. gadā viņš iestājās Rīgas advokatūrā, bija zvērināta advokāta Eduarda Strautnieka palīgs. Sākot ar 1921. gadu pildīja Kara ministrijas juriskonsulta vietu. 1921. gada decembrī atkal kļuva par zvērinātu advokātu Rīgā, 1932. gada aprīlī arī Dobelē.[1]
Politiskā darbība labot šo sadaļu
1923. gadā iestājies Kristīgajā nacionālajā savienībā, kurā darbojies līdz valsts apvērsumam 1934. gada 15. maijā, kad tika apturēta Satversmes darbība un likvidētas visas politiskās partijas. 1928. gadā kandidējis 3. Saeimas vēlēšanās no Kristīgās apvienības un strādnieku saraksta, taču netika ievēlēts. Par spīti tam, kļuva par kara ministru pirmajā 3. Saeimas apstiprinātajā valdībā. To vadīja Hugo Celmiņš. Ozola vadībā tika veikta armijas reorganizācija. Viņš no amata tika atbrīvots 1929. gada decembrī.[1]
1931. gadā kandidēja 4. Saeimas vēlēšanās no Kristīgās apvienības un strādnieku saraksta, atkal netika ievēlēts. Tajā pašā gadā kandidējis arī Rīgas pilsētas domes vēlēšanās no Kristīgās apvienības un strādnieku saraksta. 1933. gada martā kļuvis par tieslietu ministru Ādolfa Bļodnieka vadītajā valdībā. Amatā pavadītajā laikā panāca Latvijas Sodu likuma izdošanu un tiesnešu apstiprināšanu, kā arī pārstāvēja Latviju 5. starptautiskajā krimināltiesību unifikācijas konferencē Madridē, kur ievēlēts konferences prezidijā. Amatu zaudējis 1934. gada martā līdz ar valdības krišanu.[1]
Okupācijas gadi, dzīve trimdā un nāve labot šo sadaļu
Pēc Latvijas okupācijas 1941. gadā netika ieskaitīts Advokātu kolēģijā. Vācu okupācijas laikā tika pagaidām ieskaitīts advokatūrā, bijis zvērināts advokāts Rīgā, kā arī juriskonsults Revīzijas ģenerāldirekcijā un Kontroles šefa kancelejas vecākais. 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, 1952. gadā pārcēlās uz ASV, miris Hempstedā 1956. gada 3. septembrī. [2]
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 «Tieslietu ministri». Latvijas Vēstnesis. Skatīts: 2012.05.30.
- ↑ PIE SAKNĒM. Latvijas valsts un tās vīri Rihards Treijs Latvijas Vēstnesis Nr. 334/335, 19.12.1997.
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Eduards Kalniņš |
Latvijas kara ministrs 1928. gada 1. decembris — 1929. gada 9. decembris |
Pēctecis: Eduards Laimiņš |
| Priekštecis: Atis Ķeniņš |
Latvijas tieslietu ministrs 1933. gada 24. marts — 1934. gada 16. marts |
Pēctecis: Jānis Balodis |