Annāļu skola

Annāļu skola ir vēstures zinātnes virziens.

Par Annāļu skolu pieņemts dēvēt franču zinātnieku grupu, tās izveidoto jauno vēstures pētīšanas stilu un metodoloģiju, kas radās XX gs. pirmajā pusē un vidū Francijā, un pulcējās ap 1929. gadā Strasbūrā izveidoto (vēlāk žurnāla redakcija pārcēlās uz Parīzi, Sorbonnu) vēstures zinātnes žurnālu “Annāles” (1929—1939). Pēc tam laika gaitā žurnāla nosaukums mainījās: “Sociālās un ekonomikas vēstures annāles” (1939—1941), “Sociālās vēstures annāles” (1941—1945), “Annāles. (Ekonomika. Sabiedrība. Civilizācija.)” (1945—1994), bet kopš 1994. gada — “Annāles. Vēsture, sociālās zinātnes”, un tās sekotājus. Paši t.s. Annāļu skolas pārstāvji lielāko tiesu noliedza apzīmējumu “Annāļu skola”, priekšroku dodot apzīmējumam “jaunā vēstures zinātne” (La nouvelle histoire — šo terminu viens no pirmajiem jau 1930. gadā sāka lietot Anrī Berrs).

Koncepcija un interešu sfēra labot šo sadaļu

Jaunās pieejas pamatprincips bija vēlme nomainīt vispārpieņemto pozitīvisko aprakstošo pieeju ar “totālu vēsturi” (Histoire total), t.i. vēsturi kas parādītu sabiedrību kopumā, visas tajā esošās — ekonomiskās, sociālās, kultūras, mentalitātes — saites. Skolas pārstāvji uzskatīja, ka ir jāmaina izpētes objekts un metodes, par mērķi izvirzot visas sabiedrības attīstību, atklājot plašas ilgstošos laika nogriežņos slēptās struktūras. No vēstures/apraksta uz vēsturi/problēmu, no stāsta uz skaidrojumu. Savukārt vēsturniekam jāsāk raudzīties uz savas izpētes objektu kā fenomenu, kas nevis jāklasificē un jāpiemēro šodienas pasaules uztveres pamatnostādnēm, bet arī jāfiksē un jāanalizē tieši tā unikalitāte. Attiecīgi jāatsakās no vienas interpretācijas par labu daudzām pieejām, dialogam, kas konkrētos vēstures notikumus aplūkotu no dažādu viedokļu, dažādu aspektu skatupunkta.

Viens no lielākajiem t.s. jaunās vēstures zinātnes panākumiem bija “vēsturnieka teritorijas” paplašināšana. Pirmo reizi tas pievērsās tām cilvēka darbības sfērām, kuras pirms tam uzskatīja par otršķirīgām — laika plūdumam nepakļautām un tāpēc nevēsturiskām (domāšanas veids, jūtu un emociju pasaule, kolektīvie priekšstati). Uz tiem jautājumiem, kurus etnologi izvirzīja, balstoties uz tradicionālo bezrakstības sabiedrību materiāla, jaunā vēsture centās atbildēt, pētot Eiropas un Āzijas vēsturisko civilizāciju pagātni. Tendence meklēt atšķirīgo starp pētāmo kultūru un moderno sabiedrību, pie kuras pieder pats vēsturnieks, izrādījās ļoti auglīga un ļāva izvairīties no neapzinātās pagātnes modernizācijas, par ko rakstīja jau M.Bloks, kritizējot tracicionālo pieeju vēsturei. Ja viena no galvenajām pozitīvisko vēsturnieku tendencēm bija centieni rast pagātnē mūsdienu situācijas izcelsmes iemeslus, ierobožejot pētnieku tikai tajos fenomenos, kuriem analoģijas tas saskatija savā sabiedrībā, jaunās vēstures izpētes objekts ir tieši atšķirīgais. Tās atšķirības, kuras ļauj mums saprast pagātni, nevis to aizvietot ar tagadnes shēmu.

Uzskaitīt visas izpētes tēmas ir visai grūti — pārāk plašs ir pētījumu lauks un intereses. Tomēr dažas jāpiemin: to vai citu sabiedrību un to sociālo grupu locekļu attieksme pret darbu, īpašumu, bagātību un nabadzību; sociālā kopuma tēls un vērtējums dažādās grupās, šķirās, kārtās (t.i. sabiedrības priekšstati pašai par sevi); dabas tēls un tās iepazīšana, tās ietekmēšanas veidi — gan tehniskie, gan maģiskie; ēšanas kultūra kā sociāls un kultūras fenomens; vecuma posmu loma (it īpaši bērnība un vecums), nāves, ķermeņa, slimību uztvere, attieksme pret sievieti, laulības un ģimenes loma, seksualitātes morāle un prakse, t.i. visi cilvēces demogrāfijas subjektīvie aspekti. Šīs pasaules un transcedentālās pasaules attiecības, viņpasaules spēku loma indivīda dzīvē; laika un telpas traktējums; dažādu sabiedrības slāņu reliģiozitātes formas; dažādi kultūras līmeņi sabiedrībā un to mijiedarbība; elites intelektuālās kultūras un vienkāršās tautas folkloras kultūras mijiedarbība; sociālās fobijas un kolektīvās psihozes, “raganu medību” fenomens; svētki un reliģiskie rituāli; valstiskā, nacionālā un cilts identifikācija; varas simbolika un politisko struktūru uztvere; indivīda personība, tās struktūra, sevis apzināšanās utt. To tradicionāli dēvē par “jauno demogrāfisko vēsturi”.

Šādai pieejai bija nepieciešama jauna metodoloģija, jauni pētījumu objekti, starpdisciplināra pieeja un citu zinātņu — socioloģijas, etnoloģijas, ģeogrāfijas, — piesaiste, attieksmes maiņa pret avotiem.

Avotpētniecība labot šo sadaļu

Tradicionālajā vēstures zinātnē bija pieņemts, ka pietiekami ir kritiski analizēt avotu un nošķirt patieso no nepatiesā, taču nepētīt neko, kas neizriet tieši un nepārprotami no paša šī avota. Savukārt jaunās pieejas piekritēji rīkojās savādāk: avots pats par sevi ir mēms un, lai tajā atrastu informāciju, jau pirms avota analīzes jānoformulē jautājumus, kurus jāuzdod. Tā kā, piemēram, ja vēsturnieku rīcībā ir nepārprotami viltots avots, no kura nevar gūt ticamu informāciju par kādu konkrētu notikumu, izrādās visai vērtīgs, ja sāk pētīt “kāpēc šāds viltojums tika radīts?”. Tad tas var sniegt visai būtisku laikmeta fona papildu raksturojumu. T.i. vēstures zinātne zināmā mērā pat pati konstruē savas izpētes objektu, pētījumi no viennozīmīgu faktu meklēšanas pārvēršas dialogā ar pagātni. Izejot no šī apraksta ideāla, Annāļu skola par izpētes objektu izvirzīja masu priekšstatus, mentalitāti, vēsturisko apziņu, priekšstatu un vērtību hierarhijas maiņu gadsimtu gaitā. Tā kā “rakstītie” avoti aptver visai mazu sabiedrības daļu, Annāļu skola piesaistīja arheoloģijas, tehnoloģiju vēstures, valodniecības atziņas un metodes, pievērsās saimnieciskajiem dokumentiem, masu rakstu avotiem (sprediķiem, svēto dzīves aprakstiem u.tml.). Taču nevis lai veidotu atsevišķas sadzīves, ekonomikas, reliģijas u.c. vēstures, bet lai radītu kompleksu, sintezējošu aprakstu.

Attīstības posmi labot šo sadaļu

Annāļu skola savas pastāvēšanas un attīstības gaitā piedzīvojusi vairākus ideju un metodoloģijas izmaiņu etapus, kuros katrā aktualizējās citas tendences un izpētes objekti. Tāpēc, analizējot tās historiogrāfiju un attīstību, pieņemts runāt par vismaz trim pētnieku “paaudzēm”, kuras katra turpināja attīstīt iepriekšējo idejas, vienlaikus atsakoties no daudzām priekšgājēju koncepcijām un metodēm, tomēr saglabājot un attīstot tās idejas, kas iepriekš tikušas tikai viegli ieskicētas.

Pirmajā posmā, no brīža, kad Marks Bloks un Lisjēns Fevrs dibināja žurnālu, līdz Lisjēna Fevra nāvei 1956. gadā Annāļu skolai raksturīga interese par mentalitātes vēsturi, “cilvēka faktoru” vēsturē.
Pēc Fevra sākās otrs posms, ko saista ar Fernānu Brodēlu (kā arī Š.Morazē, R.Mandrū) un turpinājās līdz viņa konfliktam ar lielāko daļu redkolēģijas un aiziešanu no priekšsēdētāja amata. Šajā laikā dominēja interese par struktūrām — sociālajām, ekonomikas, ģeogrāfiskām u.c., — t.s. “lēnajām” izmaiņām vēsturē, kuru izpēte balstījās uz sērijveida avotiem un metožu bagātināšanu.
Līdz 80. gadiem turpinājās trešais posms (Ž. Le Goffs, E. Le Ruā Ladurī, F. Ariess, A. Burgers, M. Ferro, Ž. Revēls, P. Norā, F. Fjurē, Ž. K. Šmits, Ž. Dubī u.c.), kura laikā žurnālam nebija viena konkrēta vadītāja, bet pati skola, izgājusi jau ārpus Francijas robežām, atgriezās pie “saknēm”, t.i. pie cilvēka kā subjekta tā sociokultūroloģiskajā nosacītībā izpētes. Žurnāla redakcijā tika iesaistīti arī ģeogrāfi, sociologi, politologi, ekonomisti.

Kopš rašanās brīža Annāļu skolā līdzās pastāv, savstarpēji mijiedarbojoties, divi virzieni. Viens no tiem — t.s. “Bloka līnija” — vairāk orientējas uz vienas kultūras sociālās vēstures izpēti, bet otrs — t.s. “Fevra līnija” — saista sevi ar globālāku civilizāciju izpēti.

Zināmākie pārstāvji labot šo sadaļu

Bibliogrāfija labot šo sadaļu

Burke P. The French Historical Revolution. The Annales School, 1929—1989. — Cambridge, 1990
Stoianovich T. French Historical Method. Ithaca 1977.
Carbonell Ch.-O. Histoire et historiens. Une mutations ideologique des historiens francais 1865—1885. Toulouse. 1976
Berr H. L'histoire traditionelle et la synthese historique. Paris, 1921
Chartier R. Positivisme // La Nouvelle Histoire / Sous la direction de J.Le Coff, R. Chartier, J. Revel., Paris, 1978
Бюргьер А. Историческая антропология и школа "Анналов". // Антропологическая история: подходы и проблемы. Материалы российско-французского семинара. Москва, 2000
Афанасьев Ю.Н. Историзм против эклектики. Москва, 1980
Бессмертный Ю.Л. "Анналы": переломный этап? // Одиссей. Человек в истории. Москва, 1991
Гуревич А.Я. Исторический синтез и Школа "Анналов". Москва, 1993
Гуревич А.Я. Проблема ментальностей в современной историографии // Всеобщая история: дискуссии, новые подходы. Выпуск 1. Москва, 1989.
Жак Ле Гофф. Существовала ли французская историческая школа «Аnnаles»? // Французский ежегодник, 1968. Москва, 1970