Alfrēds Ričers (vācu: Alfred Ritscher; dzimis 1879. gada 23. martā Badlauterbergā, miris 1963. gada 30. martā Hamburgā) bija vācu kapteinis un polārpētnieks. Vadīja Vācijas trešo antarktisko ekspedīciju, kas pētīja Antarktīdas piekrasti un atklāja teritoriju, ko tagad sauc par Jaunšvābiju.

Alfrēds Ričers
Alfred Ritscher
Alfrēds Ričers
Personīgā informācija
Dzimis 1879. gada 23. maijā
Badlauterberga, Valsts karogs: Vācija Vācija
Miris 1963. gada 30. martā (83 gadi)
Hamburga, Karogs: Vācija Vācija

Ričers jūrnieka gaitas sāka 1897. gadā kā junga uz Brēmenes burinieka Emilie. 1903. gadā viņš nokārtoja stūrmaņa eksāmenu, bet 1907. gadā saņēma kapteiņa patentu.

1912. gada augustā Alfrēds Ričers tika nozīmēts par kuģa Herzog Ernst kapteini Herberta Šrēdera-Štranca vadītajā Vācu arktiskajā ekspedīcijā (1912—1913), kas bija paredzēta kā sagatavošanās ekspedīcija vēlāk plānotajai Ziemeļaustrumu jūras ceļa ekspedīcijai. Ričers uzņēmās arī vadību pār ekspedīcijas aviācijas nodrošinājumu, kā dēļ ieguva lidaparāta vadītāja patentu.

Pirmā pasaules kara laikā Ričers vadīja flotes gaisa izlūkošanas apakšvienības Flandrijā. Pēc kara darbojās kā neatkarīgs uzņēmējs, bet no 1925. gada — kā aeronavigācijas speciālists kompānijā Lufthansa.

1934. gadā Ričers tika iekļauts Vācijas kara flotes virspavēlniecības sastāvā. 1938. gadā viņš tika iecelts par trešās Vācu antarktiskās ekspedīcijas vadītāju, kas apsekoja Karalienes Modas Zemes piekrasti ar kuģi Schwabenland. Kuģis bija aprīkots ar tvaika katapultu, ko izmantoja divām Dornier Wal tipa lidlaivām, ar kuru palīdzību tika veikta aerofotografēšana, uzņemot ap 11 000 detālu aerofotogrāfiju.[1]

Ričera vārdā Antarktīdā ir nosaukta Ričera augstiene un Ričera smaile. Pēc Otrā pasaules kara Ričers strādāj par Polārpētniecības arhīvu vadītāju Ķīlē.[2]

Atsauces labot šo sadaļu

Ārējās saites labot šo sadaļu