Žans Batists Šarko

Žans Batists Šarko; Jean-Baptiste Charcot
Personīgā informācija
Dzimis	1867. gada 14. jūlijā ; Neijī pie Sēnas, Francija
Miris	1936. gada 16. septembrī (69 gadi); jūrā pie Islandes krastiem
Sportista informācija
Valsts	Francija
Sporta veids	Burāšana
Medaļas
Pārstāvot: Francija
Burāšana
Vasaras olimpiskās spēles

Žans Batists Etjēns Ogists Šarko (franču: Jean-Baptiste Etienne Auguste Charcot; dzimis 1867. gada 14. jūlijā Neijī pie Sēnas, miris 1936. gada 16. septembrī jūrā pie Islandes krastiem) bija franču zinātnieks, mediķis un polārpētnieks, devis lielu ieguldījumu Arktikas un Antarktikas izpētē. Izcīnījis divas olimpiskās bronzas medaļas 1900. gada vasaras olimpiskajās spēlēs.^[1]

Biogrāfija labot šo sadaļu

Dzimis Parīzes priekšpilsētā Neijī pie Sēnas ārsta ģimenē. Žana Batista tēvs bija viens no modernās neiroloģijas pamatlicējiem Žans Martēns Šarko. Pēc skolas beigšanas un līdz pat tēva nāvei 1893. gadā asistējis tēva mediķa praksē, apceļojot daudzas zemes. Jaunībā aktīvi sportojis, nodarbojies ar boksu, paukošanu, regbiju, 1894. gadā kluba Stade Français sastāvā kļuvis par Francijas čempionu regbijā, bet 1900. gada olimpiskajās spēlēs izcīnīja divas sudraba medaļas burāšanā ar jahtu Quand-Même.^[2] 1895. gadā aizstāvējis medicīnas doktora disertāciju par tēmu «Progresējoša muskuļu distrofija». 1896. gadā apprecējies ar Viktora Igo mazmeitu Žannu Igo (Jeanne Hugo).

1892. gadā Šarko iegādājās savu pirmo kuģi, 8,3 m garo jahtu Daisy, ko pārdēvēja par Courlis. 1893. gadā viņš uzbūvēja 19,5 m garu šalupi, ko nodēvēja par Pourquoi Pas? (Kāpēc ne?). 1896. gadā Šarko pārdeva sevis būvēto kuģi un nopirka 26 m garu šoneri, ko arī nodēvēja par Pourquoi Pas? un ar ko līdz pat 1902. gadam veica vairākus kuģojumus uz Britu salām, Islandi un šķērsoja polāro loku. 1897. gadā koka šoneris uz laiku tika nomainīts pret 31 m garu tērauda šoneri ar tvaika dzinēju (arī nosaukts par Pourquoi Pas?), ar ko kopā ar miljardieri Vanderbiltu veica kuģojumu augšup pa Nīlu līdz Asuānai.

1903. gadā Šarko vadīja franču antarktisko ekspedīciju ar kuģi Français, kuras viens no mērķiem bija pazudušā zviedru polārpētnieka Oto Nordenšelda glābšana. Ar izglābto Nordenšeldu Šarko satikās jau tā paša gada decembrī Buenosairesā.^[3] Ekspedīcija ilga divus gadus un tās laikā tika izpētīti 1000 km Antarktīdas piekrastes. Ekspedīcija pārziemoja Būta salā pie Antarktīdas pussalas krastiem un pārveda 75 kastes ar materiāliem, ko nodeva Francijas dabaszinātņu muzejam.^[4] Pēc atgriešanās Francijā Šarko izšķīrās ar savu pirmo sievu un 1907. gadā apprecējās ar gleznotāju Margeritu Klerī (Marguerite Cléry).

No 1908. līdz 1910. gadam Šarko vadīja otro Francijas antarktisko ekspedīciju. Ekspedīcijas vajadzībām Senmalo kuģubūvētavā tika uzbūvēta 40 m gara četrmastu barka, kuru arī nosauca par Pourquoi Pas?. Kuģis bija aprīkots ar 450 ZS dzinēju, trijām laboratorijām un bibliotēku. Ekspedīcija pētīja Belinshauzena un Amundsena jūru piekrastes un veica vairākus ģeogrāfiskos atklājumus Antarktīdas pussalas rietumu piekrastē, tajā skaitā Lubē un Faljēra krastus un Šarko Zemi, ko nosauca sava tēva vārdā. Ekspedīcija pārziemoja nelielā līcītī Pētermaņa salas dienvidaustrumu piekrastē.

Pirmā pasaules kara laikā Šarko sākotnēji dienēja Šerbūras hospitālī, bet vēlāk komandēja pretzemūdeņu kuģi pie Bretaņas un Normandijas krastiem, apbalvots ar Francijas un Lielbritānijas medaļām.

Pēc kara savu pēdējās antarktiskās ekspedīcijas kuģi Šarko izmantoja vairākās ekspedīcijās pa Vidusjūru, uz Fēru salām un Grenlandes austrumu piekrasti, kā arī 1928. gadā piedalījās pazudušās Roalda Amundsena ekspedīcijas meklējumos. 1936. gada 16. septembrī, kārtējās Grenlandes ekspedīcijas laikā, kuģis iekļuva vētrā pie Islandes krastiem un gāja bojā. Šarko līķis tika atrasts un 12. oktobrī valstiskā bēru ceremonijā tika apglabāts Monmartras kapsētā Parīzē.^[5]

Apbalvojumi un pagodinājumi labot šo sadaļu

Šarko bija Francijas Zinātņu akadēmijas biedrs (1926), Medicīnas zinātņu akadēmijas biedrs, Jūras kara akadēmijas biedrs (1929) un Francijas Goda leģiona ordeņa virsnieks. Šarko vārdā nosauktas skolas Molā pie Parīzes un Džedīdā, Marokā, ielas un laukumi vairākās Francijas pilsētās, polārās izpētes kuģis Commandant Charcot,^[6] divi Šarko līči un Šarko rags Antarktīdas pussalas piekrastē un Šarko polārstacija Austrumantarktīdā.