Švarns
Švarns vai Švarno Daņilovičs (ukraiņu: Шварно Данилович, lietuviešu: Švarnas, poļu: Szwarno; ap 1230. gadu — ap 1270. gadu), kristītais vārds Ivans, bija Galīcijas-Volīnijas rietumu daļas valdnieks (1264—1269, kopā ar savu vecāko brāli Ļevu Daņiloviču). Iesaistījās Mindauga dzimtas cīņās par varu un kļuva par Lietuvas dižkunigaiti (ap 1267/1268—1269, sākumā kopā ar Vaišelgu).
| Švarns Шварно Данилович | |
|---|---|
.jpg) | |
| Lietuvas dižkunigaitis | |
|
Amatā 1267. gads — 1269. gads | |
| Priekštecis | Vaišelga |
| Pēctecis | Traidens |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1236./1240. Galiča (?) (Krilosa, Haličas rajons,  Ukraina) |
| Miršanas dati |
ap 1269. gads Helma (?) (Ļubļinas vojevodiste,  Polija) |
| Tēvs | Daniels Romanovičs (Galīcijas-Volīnijas kņazs, Krievzemes karalis) |
| Reliģija | pareizticība |
Vārds labot šo sadaļu
Tiek uzskatīts, ka viņa pilnais vārds ir bijis senslāvu vārds Svaromirs,[1] tomēr pēc Lietuvas hronikas ziņām viņa pilnais vārds varēja būt arī lietuviskas cilmes — Skirmants.[2]
Dzīves gājums labot šo sadaļu
.JPG)
Švarns ir dzimis pēc 1236. gada Galīcijas-Volīnijas kņaza un Krievzemes karaļa Daniela Romanoviča un viņa sievas Annas, pēc citiem avotiem — Mindauga brāļa Dausprunga meitas ģimenē. Visticamāk, ka viņa dzimšanas vieta bija Helma, uz kuru kņazs Daniels pārcēla savu galvaspilsētu ap 1235. gadu.
Viņa tēvs kņazs Daniels Romanovičs bija labās attiecībās ar Lietuvas kunigaišiem, ar kuriem viņš jau 1219. gadā bija noslēdzis savienību. Ap Švarna piedzimšanas laiku viņš kopā ar lietuviešiem 1238. gadā uzvarēja Dobrinas ordeņa brāļus. Lai gan pēc sakāves pie Kijivas 1246. gadā kņazs Daniels bija spiests kļūt par Zelta Ordas hanu vasali, viņš Romas pāvestam Inocentam IV apsolīja atgūt Krievzemi un tādēļ 1253. gadā Drogočinas pilī tika kronēts par Krievzemes karali. Tajā pašā gadā Inocents IV nosūtīja karaļa kroni arī viņa sabiedrotajam — Lietuvas dižkunigaitim Mindaugam.
Ziņas par karaļa Daniela dēlu Švarnu, kaut arī netieši, parādās ap 1255. gadu, kad Krievzemes un Lietuvas karaļi noslēdza savienību pret mongoļiem un viņš tika apprecināts ar karaļa Mindauga meitu, kuras vārds pēc vienas versijas bijis Ramūne.[3] Domājams, ka kopā ar tēvu un sievastēvu Švarns piedalījās karagājienā uz Ļubļinu (1255). Kad 1259. gadā hani Burundajs un Nogajhans ieņēma Galīciju un Volīniju, kņazs Daniels bija spiests atkal pakļauties mongoļu virsvarai. 1262. gadā Švarns un žemaišu kunigaitis Treņota devās karagājienā uz Mazoviju, kur ieņēma Plockas pilsētu, bet Jazdovas (tagadējās Varšavas) aplenkuma laikā nogalināja Mazovijas kņazu Zimovītu (Siemowit) un sagūstīja viņa dēlu Konrādu.[4]
Pēc tēva nāves 1264. gadā viņa dēli sadalīja Galīcijas-Volīnijas zemi dalienās. Švarns kļuva par Helmas kņazu un kopā ar savu vecāko brāli Ļevu valdīja Galīcijā, kamēr Volīnijā turpināja valdīt viņu tēvocis Volīnijas kņazs Vasiļko Romanovičs.
1264. gadā Švarns kopā ar lietuviešiem devās karagājienā uz Mazpoliju.[5]
Pēc sava sievasbrāļa Vaišelga aicinājuma Švarns kopā ar kņazu Vasiļko ieradās Lietuvā, lai cīnītos pret nogalinātā karaļa Mindauga pretiniekiem. Viņi sakāva Tranaiša karaspēku un piespieda Daumantu bēgt uz Pleskavu. Pēc tam, kad ar viņu palīdzību 1265. gadā Vaišelga tika iecelts par dižkunigaiti, viņš Volīnijas kņazu Vasiļko 1266. gadā nosaucis par "tēvu un kungu" (feodālo senioru).
Jau 1266. gada vasarā Švarns kopā Vasiļko bija spiests atgriezties dzimtenē, jo kņazs Boļeslavs iebruka Volīnijā un uzvarēja viņus kaujā pie Vrotas.[4] 1267. gadā Vaišelga atteicās no valdīšanas un atgriezās pareizticīgo mūku klosterī Navahrudakā, līdz ar to Švarns kļuva par nākamo Lietuvas dižkunigaiti.[6] Arī viņa vecākais brālis Ļevs Daņilovičs pretendēja kļūt par Lietuvas valdnieku un mēģināja piespiest klosterī dzīvojošo Vaišelgu atzīt viņu par savu pēcteci. Tā kā Vaišelga liedzās, tad viņš tika nogalināts.[7]
Švarns uzsāka cīņu par varu ar saviem brāļiem un 1267. gadā uzvarēja Luckas kņazu Mstislavu Daņiloviču kaujā pie Jaseldas upes un iekaroja Turovas-Pinskas kņazisti. Pēc tam viņš sakāva hanu Balaklaju kaujā pie Kojdanovas un ieņēma Moziras, Čerņigovas, Karačevas un Starodubas pilsētas.[2]
Švarns miris ap 1269. gadu un apglabāts Holmas pareizticīgo baznīcā. Viņa vietā par Galīcijas-Volīnijas kņazu kļuva viņa brālis Ļevs Daņilovičs.[7] Lai arī Ļevs nogalināja klosterī dzīvojošo Vaišelku un vēlējās kļūt par Lietuvas valdnieku, tomēr par dižkunigaiti kļuva aukštaišu kunigaitis Traidens.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Jeremiah Curtin. The Mongols in Russia. Forgotten Books. 2010 (reprint). pp. 327-329.
- ↑ 2,0 2,1 Oleg Łatyszonek. Od Rusinów Białych do Białorusinów: u źródeł białoruskiej idei narodowej. Białystok: Wydawnictwo Uniwersytetu w Białymstoku. 2006, pp. 270-271.
- ↑ Artūras Dubonis. "Belated Praise for King Mindaugas of Lithuania". Mindaugo knyga: istorijos šaltiniai apie Lietuvos karalių. Transl. by Darius Baronas. Vilnius: Lithuanian Institute of History. 2005, pp. 17-22.
- ↑ 4,0 4,1 Piotr Bunar; Stanisław A. Sroka. Słownik wojen, bitew i potyczek w średniowiecznej Polsce. Cracow: Universitas, 2004.
- ↑ Brygida Kürbisówna, et al. Aleksander Gieysztor. ed. Kronika wielkopolska. Warsaw: Państwowe Wydawnictwo Naukowe. 1965, pp. 283.
- ↑ Paweł Jasienica. Myśli o dawnej Polsce. Warsaw: Czytelnik. 1990; pp. 187.
- ↑ 7,0 7,1 Александр Широкорад "Русь и Литва" // Галицкое Королевство. — Москва: "Вече", 2004. — С. 50, 52, 56-60, 83, 370.
Rurika dinastijas valdnieks .png){kind=small}
| ||||
|---|---|---|---|---|
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||||
| Priekštecis: Daniels Romanovičs |
Galīcijas-Volīnijas kņazs apmēram 1264. gads — 1269. gads |
Pēctecis: Ļevs Daņilovičs | ||
| Priekštecis: Vaišelga |
Lietuvas dižkunigaitis apmēram 1267. gads — 1269. gads |
Pēctecis: Traidens | ||