Šotkija diode (nosaukta vācu fiziķa Valtera Šotkija vārdā) ir pusvadītāju diode ar mazu sprieguma kritumu tiešajā slēgumā (parastajām silīcija diodēm 0,6—0,7 V; Šotkija diodēm — 0,15 līdz 0,45 V).

Šotkija diode
Dažādas Šotkija pārejas diodes: maza signāla RF diodes (pa kreisi), vidējas un lielas jaudas Šotkija taisngrieža diodes (vidū un pa labi)
Tips pasīvs
Izgudroja Valters Šotkijs
Izvadu konfigurācija anods un katods

Konstrukcija labot šo sadaļu

Šotkija diodei viens elektrods ir metāls, bet otrs n tipa pusvadītājs. Elektroni uzlādē metālisko slāni, tādēļ diodē ir mazāks sprieguma kritums, nekā uz parastām diodēm. Tā kā diodei nav elektronu un caurumu rekombinācijas, tā strādā ātrāk par citām diodēm.

Trūkumi labot šo sadaļu

Būtiskākais trūkums ir relatīvi zems sprostspriegums silīcija-metāla Šotkija diodēm, tipiski 50—200 V, un relatīvi augsta reversā noplūdes strāva, kas palielinās, palielinoties temperatūrai.

Silīcija karbīda Šotkija diodes labot šo sadaļu

Diodes konstrukcijā izmantojot silīcija karbīdu, samazinās reversā noplūdes strāva. Šādām diodēm ir tipiski augsts sprostspriegums (600—1700 V) salīdzinājumā ar silīcija diodēm. Silīcija karbīdam ir labāka siltumvadītspēja, līdz ar to diodes no tā spēj darboties temperatūrā līdz 200 °C.