Ķēžu komutācija (latīņu: com - "savstarpēji" un mutare - "mainīties"), saukta arī par kanālu komutāciju, ir sakaru tīkla realizācijas veids, kurā katram savienojumam tiek izveidots atsevišķs pastāvīgs kanāls, t.i. saslēgta elektriskā ķēde starp diviem sakaru tīkla mezgliem. Praktiskajā realizācijā šis savienojums var nebūt fiziski saslēgta elektriskā ķēde, bet izmantota multipleksēšana vai pat izmantots pakešu komutācijas kanāls, taču savienojumam abos galos būs tādi parametri it kā būtu saslēgta fiziska elektriskā ķēde. Šādu komutāciju sauc par virtuālo ķēžu komutāciju.

Ķēžu komutācija nodrošina garantētus un nemainīgus savienojuma parametrus aizturi un frekvenču joslu. Tipisks ķēžu komutācijas piemērs ir analogais publiskais telefonu tīkls, kurā savienojums starp abonentu A un abonentu B tiek saslēgts nemainīgs uz visu savienojuma laiku, saslēdzot elektrisku ķēdi, kura vienkāršoti izskatās šādi: barošanas avots - centrāles komutācijas lauks - telefona līnija A - Abonenta A mikrofons - Abonenta A telefons (austiņa) - līnija A - centrāles komutācijas lauks - līnija B - tālāk analoģiski pie abonenta B.

Savienojuma vadība labot šo sadaļu

Ķēžu komutācijā savienojuma (zvana) sastādīšana var notikt pa atsevišķu signalizācijas kanālu (ārpusjoslas signalizācija angļu: out band), vai pa to pašu savienojuma kanālu (iekšjoslas signalizācija, angļu: in band) . Gala iekārtas (telefona aparāti) savienojuma sastādīšanai un pārtraukšanai parasti izmanto to pašu līniju (sakaru kanālu) ko savienojumam, savukārt starpcentrāļu savienojumu sastādīšanai izmanto atsevišķus signalizācijas kanālus, visbiežāk šim nolūkam lieto signalizācijas sistēmu 7 (SS7).

Priekšrocības un trūkumi labot šo sadaļu

Ķēžu komutācijas priekšrocības:

  • garantēta nemainīga frekvenču josla;
  • garantēts datu pārraides ātrums;
  • nemainīga, mazāka nekā pakešu komutācijā aizture.

Trūkumi:

  • neefektīva infrastruktūras resursu izmantošana.

Ķēžu komutācijas lietojuma piemēri labot šo sadaļu

Skatīt arī labot šo sadaļu

Ārējās saites labot šo sadaļu