Ģenealoģija
Ģenealoģija (grieķu: γενεαλογία, genealogia — 'raduraksti') ir vēstures palīgdisciplīna, kas pēta radurakstus, dzimtu, ģimeņu un atsevišķu personu izcelšanos, radniecības saites. Ir cieši saistīta ar heraldiku, diplomātiju un citām vēstures palīgdisciplīnām. Ģenealoģija atrod biogrāfisku informāciju, palīdz noskaidrot īpašuma, sociālās un politiskās attiecības. Bioloģijā par ģenealoģiju dēvē datus par pētījamā indivīda vai indivīdu grupas izcelsmi.
Vēsture labot šo sadaļu
Valdnieku, ievērojamu personu un mītisko varoņu radu rakstus veidoja jau senie ēģiptieši, ebreji, grieķi un romieši, taču tiem bija drīzāk reliģiska jēga. Kā klasiski senās ģenealoģijas piemēri var kalpot Hēsioda poēma Teogonija un jūdu/kristiešu svētie raksti "Bībele", kur īpaša vērtība tiek pievērsta personāžu izcelsmei un radu rakstiem. Īpašu nozīmi ģenealoģija ieguva viduslaiku Eiropā un Japānā, kad visas sabiedriskās attiecības bija saistītas ar izcelsmi, radu rakstiem, klana piederību, mantošanas tiesībām utt.
Sākumā ģenealoģija bija visai lietišķa nozare ar utilitāriem mērķiem — tika veidoti radu raksti kā ģenealoģiskie koki vai tabulas. Tādējādi uzkrājās visai ievērojams ģenealoģisko materiālu klāsts, kura izvērtēšanai gan nepieciešama visai kritiska attieksme (visai apšaubāmi avoti, bieži sastopamie ciltskoku viltošanas gadījumi).
Teorētiska interese par ģenealoģiju un tās pārveidošanās par vēstures palīgdisciplīnu sākās aptuveni 17.—18. gs. — A.Dušēns (Duchene), P.Anselms (Anselme), Ozjē (Hozier) u.c. Francijā, Dž. Dagteils (Dugdale) Anglijā, H.Riteršauzens (Ritterschausen), K.M.Špēners (Spener), J.V.Imhofs (Imhof), I.Gaterers (Gatterer) un I.Hibners (Hubner) Vācijā u.c.
18. gadsimta beigās vairākās Eiropas valstīs ģenealoģiju apstiprina kā mācību priekšmetu mācību iestādēs. Tiek izdoti aristokrātu dzimtu ciltskoku krājumi un ģenealoģijas rokasgrāmatas (viena no visaptverošākajām kopš 1763.g. ir t.s. "Gotu alamanahs" — Gothaischer kalender, Alamanach de Gotha, kas iznāca līdz 1943. gadam piecos laidienos; tā turpinājums Vācijā no 1951. gada — Genealogisches Handbuch des Adels). Vēlāk, 19. gadsimtā, parādījās arī turīgo tirgotāju un rūpnieku ciltskoki (piemēram, Vācijā — Genealogisches Handbuch burgerlicher Familien, 1889.—1911.).